Šimpermaņa Ventas akordi

Kaislīgs makšķernieks, – tā šoruden LTV V.I.P. spēles šlāgermūziķu komandu Krastu mačā tika pieteikts Daugavas kreisā krasta komandas kapteinis, Kuldīgas grupas Rumbas kvartets akordeonists un dziedātājs Artis Šimpermanis. Jā, zivs gandrīz Latvijas rekorda svarā, ar kuru Artis ir bijis uz Copes Lietu vāka, svētdienas copmanim diez vai pieķertos. Pēdējā gadā Artim tikt pie ūdeņiem esot iznācis reti, 2013. gadā dibinātā grupa kļuvusi tik populāra (cita starpā plūkusi laurus gan LTV Šlāgeraptaujā, gan Latvijas sirdsdziesmas topā), ka koncerttūrēs lietot līdzi paņemtos kātus laika tikpat kā neatliekot. Tas gan nav mazinājis Arta vēlmi būt pie ūdeņiem un klausīties zivju dziesmās – ja esi uzaudzis Kuldīgā, kurp pavasarī cilvēki no visas Latvijas dodas vērot vimbu un lašu lēkāšanu Ventas rumbā, zivis tev nemaz nevar būt vienaldzīgas. Citādi jau Artis zivi sev neuztetovētu…

GANDRĪZ LATVIJAS REKORDS. Ar šo 3,225 kg smago līni Artis ir ticis arī uz COPES LIETU vāka

Muzicējot visu laiku esmu cilvēkos, pasākumos. Lai nomierinātos, sajustu atkal sevi stāvot uz zemes ar abām kājām, cope man ir kā radīta, saka Artis Šimpermanis

Vai Ventas rumba tev saistās arī ar kādiem zivīgiem notikumiem. Esi tur puikas gados copējis vai vismaz peldējies?

Nu, peldējušies tur mēs, kuldīdznieki, visi esam. Rumba un peldēšana mums ir neatņemama lieta – kā no bērnības sākam, tā līdz vecumdienām. Bet es, 1978. gada ražojums, atceros tos laikus 80. gadu vidū, kad tur, kur nāk laši, vimbas un nēģi, nāca arī zēni, kas ar tiem naudiņu pelnīja. Protams, viņus apkaroja arī tolaik, bet nebija tādas upju aizsardzības, kāda ir tagad.

Pats es rumbā esmu arī pamakšķerējis – mēs, puikas, stāvot uz rumbas augšā, malā, kur atstraumīte, ķērām raudiņas. Nevajadzēja ne tārpus, ne kādu citu nopietnu ēsmu, paņēmām tikai no apaugušajiem akmeņiem tādu zaļu puņķīti…

Aļģes...

Jā, ar tām rumbas dolomīts bija apaudzis. Tās lika uz āķa, un raudas varēja savilkt, ka biezs.

Kad grupai domājām nosaukumu, gribējās, lai mūs asociē ar Kuldīgu, un, tā kā esam četri vīri, radās Rumbas kvartets. Lai gan bieži vien, kad aizbraucam uz pasākumiem, uz mūsu aktiertelpas durvīm uzraksta nevis Rumbas kvartets, bet Ventas rumba.

Peldēt Ventas rumbā, lēkt no tās lejā ir droši?

Dziļumi tur ir dažādi. Ja grib lēkt, protams, ir jābūt zinātājam. Peldsezonā tur vienmēr grozās vietējie puikas, kas parāda, kur drīkst lēkt. Ja tādā vietā ielec, ūdens smuki izmet laukā. Bet lielākoties jau cilvēki izmanto ūdens masāžas pakalpojumus ūdenskrituma malā – nosēžas zem ūdens šalts un masē muguru… Man prieks, ka Ventā ūdens ir tīrs, mums peldētavā jau daudzus gadus ir zilais karogs.

Zivju Ventā pie Kuldīgas tagad ir vairāk nekā laikos, kad tur maliķi brīvāk darbojās, vai mazāk?

Es nekad neesmu gājis uz lašiem, ne licencētajiem, ne – vēl jo vairāk – uz nelicencētajiem. Tad ir jābūt zināšanām, kur, kad un kā. Bet, ja runa ir par Ventas vimbām, to, manuprāt, ar katru gadu kļūst arvien vairāk. Noķert licencētajā zonā septiņas atļautās nav pārāk grūti. Tā cope nav diez ko interesanta – vimbu laikā aizej, ne ilgāk kā pusstundā salasi un brauc mājās kūpināt. Tā kā tās vimbas, kas uziet virs rumbas, tur arī paliek, vimbas pie Kuldīgas var makšķerēt cauru gadu.

Pašā rumbā kāds vēl mēģina copēt?

Nē, tagad tur ir nakts kameras un cita veida apsardze. Starp citu, rumbā vēl ir vecie āķi, uz kuriem senos laikos lika grozus – tad zivis nebija jāķer, pašas salēca grozā – ej tik un savāc. Grozus zem ūdens šalts maliķi lika vēl 90. gados, kad rumba nebija tik apsargāta kā tagad. Tā maliķu paaudze jau ir pazudusi. Tagad sodi ir pārāk lieli, lai cilvēkiem būtu vēlēšanās riskēt.

Ko tu paņēmi rokā agrāk – mūzikas instrumentu vai copes rīku?

Jāteic, ka laikam jau vienlaicīgi. Mūzikas skolā iet sāku jau piecu gadu vecumā. Pirmā copes pieredze man bija tāda pati kā visiem – ar bambusa kātiņu. Manā ģimenē ne tētis, ne opapi nebija lieli makšķernieki. Taču mums kaimiņos dzīvoja viens puisis Zintis, kura diemžēl vairs nav šajā saulē. Viņš bija invalīds kopš bērnības, ar mentālām vainām. Viņa nodarbe bija makšķerēšana. Reiz viņš mani paņēma līdzi uz, lai cik dīvaini tas izklausītos, Alekšupīti.

Tā tek cauri pilsētai, un Alekšupītes dēļ Kuldīgu sauc par Mazo Venēciju. Alekšupīte sākas pirms pilsētas Pelču pagastā, iet cauri pļavām. Pelčos ir zivju dīķi, kuros jau padomju laikos audzēja foreles. Tās ik pa laikam mēdza arī pamukt. Zintis mani iemācīja tās Alekšupītē ķert. Man tad bija ne vairs bambusiņš, bet pasmaga teleskopiskā makšķere. Forele bija jāķer ar slieku un smalku, smalku spalvas kāta pludiņu. Bija jāiet pa malu, lai ēna uz ūdens neuzkrīt un skaņas nav. Tur mēs vilkām forelītes 250–300 gramu svarā. Man kā bērnam tā bija fantastiska cope!

Vēlāk ar Zinti sākām iet uz Ventu. Sākumā ar pludiņu, un tad Zintis mani iemācīja ķert uz dzīvo. Viņam bija uztaisīts smalks tīkls ar rokturiem abās malās. Mēs bridām pa brasliem, kur oļi, un ķērām šmerkus – tā mēs viņus saucām, tie droši vien bija ņurņiki, nēģu kāpuri. Tos mēs salasījām un likām piena kanniņā. Uz tiem ļoti labi ķērās līdakas un asari.

Jā, tā ir ļoti laba ēsma, tāpēc jau tos aizliegts vākt...

Zintis man iemācīja dažādas copes gudrības un arī pielaida copes bacilli, ar ko esmu saslimis uz mūžu. Līdz 18 gadu vecumam makšķerēju intensīvi, bet tad aizgāju uz Rīgu, un tajos desmit gados, ko tur nodzīvoju, copes manā dzīvē nebija – bija sākusies lielā dzīve, bija jāmācās, jāballējas, jāstrādā.

Mācījos Rīgas Tūrisma tehnikumā restorānu servisa specialitātē, pirmo praksi izgāju viesnīcas Latvija restorānā Pie kamīna. Tas bija viens no diviem luksusa restorāniem Rīgā. Biju viesmīļa asistents. Piecus gadus nostrādāju par viesmīli restorānā Kaļķu vārti.

Tad notika tā, ka Vecrīgā satikās divi kuldīdznieki – es un mana nākamā sieva Kristīne, kuru pazinu no 15 gadu vecuma. Kad saskrējāmies Vecrīgā, viņa strādāja Īru krogā. Jau pēc trim mēnešiem es viņu bildināju. Pirmajā mēnesī pēc kāzām viņa man teica: “Vīrs! Laižam atpakaļ uz Kuldīgu!” Tā arī izdarījām un nu jau 15 gadus esam te.

Kad tu atbrauc atpakaļ uz Kuldīgu, pirmā lieta ir cope! Venta tepat, brīnišķīgi ezeri apkārt. Vilgāles ezers no Kuldīgas uz Aizputes pusi, klasisks brekšu ezers, arī līdakas un zandarti tur mājo, Nabes ezers. Mēs braucam copēt ar dēlu, kuram tagad ir 13 gadi, un pēdējos divus gadus vimbu un brekšu copē viņam ir labāki rezultāti nekā man! Es par to tikai priecājos, ka viņam copes lieta ir aizgājusi un ka man ir kompanjons.

Vai Nabes ezeri nav pārāk populāri?

Mēs ar puiku esam iecienījuši Mazo Nabi. Lielajā es tik labi neorientējos, tur tikai spiningot braucam ar laivu. Ar fīderi man mīļākais ir Mazais Nabes ezers, tur mēs visu zinām un saprotam, tur viss ir savs. Kā praktiskais latvietis tur aizbraucu un zinu, kur ir mana vietiņa, kur vajag mest.

Kad brālis man uzdāvināja dīperi, varēju pārliecināties, ka attiecībā uz gultni agrāk biju kļūdījies ļoti maz. Ir jau labas tādas tehnoloģijas, bet patiesībā es dīperi izmantoju tikai ziemā zemledus makšķerēšanā. Vasarā man patīk paļauties uz savu intuīciju, izjūtām, prasmēm. Jebkurā gadījumā man kā mūziķim cope ir atpūta, izklaide, nevis brauciens uz zivju veikalu. Tas man ir antidepresants, galvas izvēdināšana.

Vai tad mūzika nav labs antidepresants?

Savā ziņā noteikti ir, bet tu visu laiku esi cilvēkos, pasākumos. Lai nomierinātos, sajustu atkal sevi, stāvot uz zemes ar abām kājām, cope man ir kā radīta. Citiem varbūt der kaut kas cits, katram savs.

PIRMAIS RĪKS. Šimpermanis sevi sauc par fīderistu

Pildītā līdaka

Kad tu sāki spiningot?

Godīgi sakot, grūti pat pateikt. Vienmēr jau tas spinings ir bijis. Pirmā prakse bija ar inerces spoli – astoņas reizes uzmet un tad 15 minūtes piņķerē, atkal kādas astoņas reizes uzmet un atkal piņķerē… Kad jau parādījās bezinercenes, tā lieta aizgāja. No Rumbas kvarteta Guntis ir liels spiningotājs. 1. maijā viņš mani vienmēr sauca sev līdzi, un es, fīderists, braucu ar’. Bet teikšu godīgi – man labāk patīk ar brienambiksēm staigāt gar Ventu. Spiningot no laivas – ne visai. Labāk brist no vienas saliņas uz otru, pa vienu braslu un tad uz nākamo, atstraumītēs pamētāt – man vairāk patīk upi lasīt nekā stāvošos ūdeņos spiningot. Toties ar fīderi man patīk ezerā!

Ko Ventā ar spiningu esi dabūjis?

Zandarti man tur nav trāpījušies. Standarts ir līdakas, sapali, mežavimbas…

Nu, to, ka mežavimbas Ventā ir, piedzīvoju 80. gadu vidū, kad laivojām pa Abavu ar kursabiedru kastingistu Armandu Lāci. Viņš Abavā bija izmētājies krustām šķērsām un izspiningojis tikai vienu asarīti. Bet tad iebraucām Ventā, un pretī Nabes ezeriem pēcpusdienā sāka ņemt meženes. Viņa loms bija divas trīsarpusnieces, divniece un vēl pāris mazāku, un tas ir redzams uz 1987. gadā izdotās Maksa fon der Bornes un Volfganga Kvinta grāmatas Makšķerēšana 4. vāka – mans foto. Tā vieta gan tagad izskatās savādāk.

Ļoti ņipra zivs! Es uz meženēm speciāli neesmu gājis. Var teikt, ka tās ķeras kā kuru gadu. Ir gadi, kad meženes piesakās labi, un ir gadi, kad labi, ja vienu pa visu sezonu dabū, un domā, kur gan viņas palikušas. Bet tādu mērķa zivju man nav.

Man patīk gatavot. Sieva zivis netīra un netaisa, ģimenē zivis ķeru, tīru un gatavoju es. Līdaka man ļoti patīk...

Ko tu ar to dari?

Visu ko. Esmu gan cepis vienkārši cepešplītī, gan sautējis, gan, ja ir liela apņemšanās, taisu līdakas bumbiņas želejā. No puikas gadiem atceros Ventspils omammu kā lielu saimnieci (šobrīd viņai ir 93 gadi, un viņa ir pie labas veselības). Vienā Jaungadā viņa līdaku pildīja…

O, pildīta līdaka AnRe kundzes rīkotajos un citos Rīgas svinīgajos mielastos, kādu 90. gados netrūka, vienmēr no galdiem pazuda pirmā!

Uztaisīt pildītu līdaku ir ārprātīgs darbs! Tas process ilga kādas trīs dienas! Vecgada vakarā zivi (bija liela, ap pieci kilo) izgarnēja kā piparkūku. Es gan tādu gatavot neuzņemtos.

Līdaka man laikam ir arī bērnības garša. Lai gan ne tēvs, ne vectēvi neķēra, Ventspilī, kur pavadījām vasaras, pie sētas mēdza piebraukt zvejnieki ar reņģēm vai butēm, arī makšķernieki nāca un piedāvāja Ventas līdakas un zandartus. Tā man bērnībā zivis vienmēr bija galdā.

Teorētiski tu pildītu līdaku pagatavot droši vien varētu, ja reiz esi Rīgas centra krogos strādājis...

Es teiktu, restorānos, nevis krogos. Esmu restorānu cilvēks, strādājis kopā ar Lauri Aleksejevu, Raimondu Zommeru, Ēriku Dreibantu…

Tie jau arī ir makšķernieki!

Nuja, Raimonds mūsu novadnieks. Viņi ir vairāk spiningotāji, rīko krodzinieku mačus spiningošanā.

Gastronomiskajā topā tev tātad ir līdaka. Kas vēl?

Mana sieva ir ļoti iemīlējusi butes. Braucu no Kuldīgas uz Jūrkalni butēs. Senāk viens pats pa naktīm ķēru, vairākus gadus biju kritis lielā bušu azartā. Tagad mēdz tāds kā, neteikšu, slinkums nākt virsū, drīzāk bailes, ka aukstumā aizraus kaklu ciet, nevarēšu padziedāt.

Tātad bute mūsu ģimenē ir ļoti iecienīta. Vimba ir sezonas zivs, un, kad ir sezona, tad vimba ir pirmajā vietā. Ar puiku cenšamies vimbu sezonā tā kārtīgi pamakšķerēt un arī paēst. Vimbas gan cepu, gan kūpinu, sievai ļoti garšo vimbu tartars. Es viņu izfilēju, divas trīs reizes izlaižu caur gaļas mašīnu, tad uz maizes sviestiņu, un vimbu vienkārši virsū. Esmu arī jūtubē skatījies, kā visās pasaules malās vimbu gatavo. Pēc tam esmu mēģinājis tās notīrīt un sagriezt miesu no abām pusēm krusteniski, rombiņos un tad cept ar domu, ka asaku nebūs. Neteikšu, ka tas īsti strādā.

Kurš Ventā ir tavs vimbu areāls?

Pavasara sezonā – licencētās vietas, zem Riežupes, kur Riežupes smilšu alas, Osti, kur Ēvalds Valters kādreiz dzīvojās. Tajās vietās zinām gultni, zinām, kur vimbas jāmeklē. Vasaras sezonā viņas ķeram augšpus rumbai, virs jaunā tilta ir vairākas vietas.

Bet visu sezonu zivs mums ir breksis.

Tas jau gastronomiskiem nolūkiem diezgan liels ir vajadzīgs.

Jā, ar mazām plaukstiņām neies cauri, un ne jau vienmēr pie tā smukā brekša tiec. Bet man ir labi – braucam ar puiku, sēžam divatā, un kādam jau tā šepte aiziet.

Kā Mazajā Nabes ezerā ir vairāk – zivju vai makšķernieku?

Tas ir sezonāli. Nabes ezeru arī ventspilnieki ir iecienījuši. Mums gan tur ir savas vietas, pie kurām tiekam caur brikšņiem, bet arī tās ne vienmēr ir tukšas. Tomēr tā, ka nav, kur kātu iemest, vēl nav bijis.

Vecāmāte lielos svētkos gatavoja pat pildīto līdaku, atceras Arti

Karpas Ventā esi vilcis?

Trāpījušās ir, bet ne lielas, lielākā ir ap četri kilo. Tie kuldīdznieki, kas sēž uz karpām, to dara vairāk uz Skrundas pusi. Tur ir mierīgi ūdeņi ar lieliem krastiem, straumi neredz, ir bedres... Esmu aicināts līdzi uz karpām, bet tā ir cita filozofija, cits laika patēriņš. Man patīk drusku aktīvāka cope, ar fīderīti parukāt.

Ar spiningu var vēl aktīvāk parukāt...

Tas atkal ir bišķi par ātru, ja gribi relaksu. Spiningošana jau ir riktīgas medības.

Kāpēc tu, pie Ventas dzīvodams, uz lašiem neesi gājis?

Pats uz savu galvu neesmu par to domājis. Ja man būtu kāds kompanjons, kas teiktu: “Hei, Arti, ņemam licences un laižam lašot!” es noteikti brauktu. Kaut vai pieredzes pēc. Reiz runājām ar vienu kolēģi, viņš teica: “Arti, tu gan esi tāds interesants cilvēks – nekad neesmu dzirdējis, ka tu teiktu “nē”. Vienmēr visam piekrīti.” Man patīk visādi jauni izaicinājumi, it īpaši tie, kas saistīti ar copes lietām. Protams, ja vien tie ir likumīgi.

Uz tālākiem ūdeņiem makšķerēt tu mēdz braukt?

Man nekur tālu nav jābrauc – te, pie Kuldīgas, viss ir: upe ir, ezeri ir, arī uz butēm no Kuldīgas nav tālu jābrauc. Protams, man kā mūziķim tas laiks ir tik, cik ir. Gadās, ka man ir divas brīvas dienas, kad varētu pamukt no pārējiem un pamakšķerēt, bet – ietrāpās tik draņķīgs laiks, ka pat labas drēbes nelīdzēs! Vēju un slapjdraņķi man vairs nevajag. Lai gan esmu braucis arī tik draņķīgā laikā, kad it kā nekam nevajadzētu ķerties. Un mājās pārbraucu ar tik izcilu lomu, kāds nav dabūts pat tad, kad it kā ir bijuši visi priekšnosacījumi labai copei. Laikam tiem, kas dara, arī trāpās veiksme. Ja paliec mājās, tad jau netrāpīsies.

Tas tāpēc, ka zivis ir gudras, – viņas redz, ka laiks ir slikts, tātad neviens viņas ķert nenāks, un zaudē modrību…

Cik saprotu, Rumbas kvarteta ģeogrāfija tagad ir daudz plašāka nekā taviem copes braucieniem...

Jā, un arī pandēmija izdarīja savas korekcijas. Šobrīd es arī viens koncertēju, faktiski gandrīz 80 procentos koncertu uzstājos viens pats.

Kāpēc tāda pieprasījuma maiņa?

Tam apakšā, protams, ir budžets. Pašvaldību un valsts iestāžu budžeti mainās. Tagad vispār laiki ir jocīgi. Viena budžetu vienmēr var vieglāk pacelt. Šobrīd mūzikas tirgus ir tā sagrupējies, ka mūziķi ir pieprasītāki vieni vai divatā. Daudz muzicējam kopā ar Māri Blāzi, kurš savulaik bija zivju flotes kapteinis. Kad zvejas kuģus sagrieza, viņš sāka nodarboties ar mūziku un šobrīd ir viens no pieprasītākajiem šlāgerballīšu sektorā: jubilejas, kāzas, pagastu un pilsētu svētki.

VIMBU KĻŪST VAIRĀK. Noķert atļauto skaitu Ventā var diezgan ātri, stāsta Artis Šimpermanis

AR RĪGAS RESTORĀNU PIEREDZI. Artis zina daudzas vimbu pagatavošanas receptes un vimbu laikā šīs zināšanas arī liek lietā

Copē – bez dziesmām

Tu mūzikas skolā gribēji iet pats?

Bērnudārzā labi dziedāju, teica, ka mani jāved uz mūzikas skolu. Aizveda, tur direktors un kāds pasniedzējs paskatījās uz mani un teica: “O, beidzot viens čalis! Būs tev čells jāspēlē!” Tur vajadzēja čella klasi sakomplektēt. Tā nu pabeidzu čella klasi, bet uz mūzikas vidusskolu tālāk negāju. 90. gados visiem bija mērķis studēt vai nu par juristu, vai ekonomistu. Es arī domāju: kur es, tāds Sisis Vijoļkāja, dzīvē maizi nopelnīšu? Mūziku studēt neaizgāju.

Bet, redz, pēc padsmit gadiem mūzika pie manis atgriezās. Starp citu, atgriezās nejauši – viens paziņa, zinādams, ka es spēlēju akordeonu, uzaicināja mani kā pārsteigumu savām kolēģēm 8. martā – būs šokolāde, vīna glāze, tulpes un Šimpermanis ar akordeonu. Pārsteigums izdevās, un paziņa teica, ka man jāizdomā priekšnesums Kuldīgas pilsētas svētkiem jūlijā, kaut ko zaļumballes noskaņā, lai visi var uzdancot Pie dzintara jūras. Tad es sameklēju vēl dažus mūziķus, samēģinājām, un nebija vēl pienākuši pilsētas svētki, kad mēs jau bijām vairākas balles nospēlējuši privātajiem. Iefilmējām klipu, palaidām uz Šlāgeraptauju un ar pirmo šāvienu jau bijām finālā. Kaut kā tas sentiments auditorijā uzplaiksnīja. Vecos laikos jau visas balles bija ar pūtēju orķestriem, ragu mūziku.

Vai mūsdienās zaļumballes vispār vēl notiek?

Notiek. Šis gads vispār bija traks.

Cilvēki bija nocietušies?

Jā, un arī pašvaldības visās malās rīkoja visādus svētkus vai katru nedēļas nogali. Tik dulla labā nozīmē vasara nav bijusi ilgus laikus.

Vai cilvēki vēl māk priecāties?

Māk. Ir jautri, bet solīdi. Nav vairs tā, ka nāk uz skatuves: “Davai šito!” Cilvēki ir labā nozīmē savākušies.

Kā nonāci līdz šlāgeriem jeb, kā pats esi teicis, “koridorā starp tautasdziesmu un Raimonda Paula melodijām”?

Kuldīga jau 90. gados bija tāda andergraunda pilsēta. Dambis pie mums brauca, tā sauktās Torņa grupas… Interneta tad vēl nebija, tikai kasetes, tad mēģinājām paši spēlēt uz visādām vecām padomju laika pagalēm. Tas bija tāds padsmitgadnieku pasākums – tad viens pabeidza skolu un aizgāja uz Rīgu, vēl cits uz Jelgavu, un grupas lēnām pajuka.

Tagad, interneta laikā, es tādas jauniešu grupas Kuldīgā nemaz nezinu. Žēl, ka tā. Te ir nekomerciālās kultūras attīstības centrs, tur ir arī mēģinājumu telpas. Viens mans paziņa stāstīja reālu gadījumu: atnāk jaunieši, stroķi visiem sapirkti kapitāli – spēlēs roku! Viņi atnāk divus vakarus, grabina, grabina, tad atmet ar roku: eh, mums nesanāk tā, kā tiem jūtubē… Ja viņiem divos vakaros nesanāk kā lielajām blicēm, tad nav vērts. Slinkums lielu darbu ieguldīt, lai sāktu skanēt, gribas visu uzreiz.

Bet ne jau visi ir tādi. Es neesmu no tās paaudzes, kas saka, ka senāk zāle bija zaļāka un medus saldāks. Elektrība gan bija lētāka!

Bet vai tos laikus, kad mājas viesībās visi dziedāja, tu vēl piedzīvoji?

Jā gan. Tāpēc jau akordeonu apguvu pašmācības ceļā. Pēc katras kartupeļu talkas vai citas kopīgas darīšanas vakarā visi sanāca kopā, ēda vakariņas, un tad akordeons ārā, un visi dzied un dejo. Tad jau nebija radio šlāgerkanāla, ko fonā uzlikt, paši spēlēja, lustējās un smējās. Tādā gaisotnē es uzaugu. Līdz ar to visas tās Latvijas brīvvalsts laika dziesmas man nebija jāmācās, es tās jau zināju, un man Rumbas kvartets nebija jātaisa kā projekts, liekot kā uz šaha dēlīša shēmas, kas publikai varētu patikt.

Par makšķerēšanu latviešiem ir kāda dziesma? Vai tikai par zvejniekiem, kā “zutis buti precēt brauc”?

Maz, maz… Mums bija lieliska sezona ar Pārnovadniekiem, ar koncertprogrammu izbraucām visu Latviju. Tagad mums ir doma taisīt koncertprogrammu par jūras tēmu – par zvejniekiem, zvejnieku meitenēm... Tad jau par kādu buti arī būs jāuzdzied. Bet makšķerējot dziedāt daudz nevar, tur ir klusu jāuzvedas.

Smukais kukainis

Ko darīsi, ja ūdeņi aizsals?

Zemledus makšķerēšana man ļoti patīk! Gan ūdiņu ielieku, gan ar mormeni staigāju apkārt. Kurzemē gan aizsalst vēlāk, mūs jūra silda. Braucu gan ar puiku, gan viens. Vispār copē man patīk vienam būt.

Uz ledus gan labāk neiet vienam, it sevišķi ar gadiem...

Man vēl nav gadījies, tfu, tfu, tfu! Esmu piesardzīgs. Kādas trīs reizes ziemā esmu bijis Sakas upē, kur jābūt lielajiem asariem, bet nekad neesmu nevienu lielo dabūjis. Tajās reizēs gan arī citiem vīriem neķērās. Saka ir dīvaina upe.

Mazais mērķis ziemā man ir stintes, uz tām vēl neesmu bijis. Tur gan jābrauc komandā ar draugiem un paziņām, lai tajā kolhozā ir jautrāk.

Teici, ka uz Copes Lietu vāka ar savu milzu līni esi nokļuvis, pašam nezinot.

Jā. Biju reģistrējies Copes Lietu interneta forumā, un tad man sanāca Ventā noķert to brīvo ūdeņu līnīti, un sieva nofočēja. Ieliku bildi forumā. Daudzi lietotāji bija tam saklikšķinājuši “patīk”. Te vienu rītu man zvana mamma: “Dēls, tu esi uz žurnāla vāka!” Es brīnos: uz kāda vāka? Mamma nofotografēja žurnālu un atsūtīja man – jā, patiešām. Patīkams pārsteigums.

Bet pats līnis taču arī bija patīkams pārsteigums!

Jā, bija! Es neesmu tāds līņu sēdētājs. Pirms gadiem 13 viens paziņa uzdāvināja man fīdermakšķeri. Sāku interesēties, kā ar to jāķer, un kopš tā laika joprojām neesmu beidzis darboties ar fīderi. Citi rīki, piemēram, spinings, arī tiek izmantoti, bet ne tādā intensitātē. Fīderis nepārprotami ir mans galvenais copes rīks.

Tajā vakarā, kad noķēru savu līni, sēdēju Ventā augšpus Kuldīgas uz brekšiem. Ar visu iebarošanu brekši īsti neķērās, tikai plicēni. Metās jau krēsla, sāku pamazām krāmēties, lai dotos uz māju pusi. Fīderis stāvēja žāklītē. Te skatos – liels uzstiepiens un atlaidiens. Pirmā doma bija, ka iebarotajai vietai varbūt kāds līdaciņš paskrējis garām un uzsitis. Tomēr ne – kad bija piecirtiens, zivi ar mazo kātu nevarēju dabūt augšā. Man patīk smalkas lietas – mazi āķi, smalkas pavadiņas. Tā ir inčīgāk.

Un arī zivij tiek dota iespēja...

Jā, un man ir iespēja pabaudīt procesu, mazo cīkstiņu, kad zivs atnāk un pumpē. Patiesībā kādas 20 minūtes pagāja, kamēr līnīti izvadīju ārā, jo upe ir ar savu tecējumu (es gan makšķerēju atstraumē). Paveicās, dabūju līni līdz uztveramajam tīkliņam un arī tajā iekšā. Vien nākamajā dienā sapratu, ka mans līnis tikai kādus 50 gramus atpaliek no Latvijas rekorda.

To, ka tādu zivi ir vērts nosvērt, tomēr saprati uzreiz?

Jā, es jau tajā pašā vakarā aizbraucu pie Rumbas kvarteta kolēģa Gunta Stucera. Viņam Kuldīgā ir krogs Klūdziņa, tur ir precīzi svari. Nosvērām – 3,225 kilogrami! Galu galā tik lielu līni es vēl nekad nebiju redzējis.

Kā tāds 3,225 kilo smags līnis pieķēries uzvedas?

Grūti bija viņu pacelt augšā. Pirmajā brīdī šķita, ka tas ir, nelatviski sakot, zaceps, āķis kaut kur aizķēries. Tad tomēr sakustējās. Godīgi sakot, mana pirmā doma bija, ka galā ir karpa. Es ķēru uz baltajiem tārpiem, nodomāju, varbūt kāda karpiņa uz iebaroto vietu atnākusi un paņēmusi. Tas, ka galā izrādījās tik liels līnis, man tiešām bija pārsteigums. Bet tāpēc jau makšķerēšana ir emocijām bagāta un jautra. Ne vienmēr šitādus kukaiņus dabū laukā…

Par to “ne vienmēr” man jāsmejas, jo zivis tuvu Latvijas copes rekordiem arī piesakās ļoti reti, kur nu vēl tiek dabūtas laukā!

Tad, ja tāda netiek dabūta laukā, emociju ir vēl vairāk, gribas drīz vien braukt uz turieni atkal un nomedīt to smuko kukaini!