Mūsu meistars – Mālmeisters

Gata dzimtā vieta ir Jumprava. Viņš tur skraidīja pa vietējiem dīķiem. Vēlāk, augstskolas laikā, bija Valmierā un copēja turienes ūdeņos. Savukārt, kopš vecāki mantojumā saņēma īpašumu, nu jau kādu laiku dzīvo Saldū.

Zivis Gatis ir ķēris, kopš sevi atceras, un no bērna vecuma līdz šodienai copē augu gadu. Vecāki nemakšķerēja, arī diviem jaunākajiem brāļiem cope nav sirds lieta. Respektīvi – vienīgais trakais uz ūdeņiem ģimenē ir viņš, kā pats Gatis smejas: “Es tāds kukū esmu uz to copi.” Nu, varbūt jaunākais brālis kaut kad varētu izaugt par kaislīgu copmani.

Gatis to lietu sāka, kad kaimiņš ierādīja, kā kas jādara. Pats viņš smejoties saka: “Nu kas man bija – skala makšķere, korķa pludiņš, staigāju pa vietējiem dīķiem un ķēru asarīšus.” Ziemā kaimiņš ņēma līdzi arī uz ledus – tad Gatis bija pavisam mazs, laikam pat negāja 1. klasē. “Ķēru asarus un nesu kaķiem – tā jau klasika visiem.”

Kad jau iemācījās lasīt, daudz lasīja. Faktiski visu, kas par makšķerēšanu bija pieejams, arī izlasīja – sākot ar Jāņa Jaunsudrabiņa Ar Makšķeri un beidzot ar pirmskara Liesmu. Vai ir kas tāds, kas no izlasītā likās interesants? Gatis dziļdomīgi nokomentē: “Katram jau šķiet, ka viņš pats to ir izdomājis...”

Tagad Gatis copēt braukā pa visu Kurzemi – Liepāja, Ventspils un Venta visā garumā un tās pietekas. Kurzemes ezeri, piemēram, Cieceres un Usmas. “Tur, kur ķeras zivis, tur esmu arī es.” Gatim ļoti patīk būt pie ūdens, patīk būt klusumā pie dabas – tā ir sava veida meditācija. Ja varētu iet uz copi katru dienu, Gatis nedēļā to noteikti darītu 5 dienas, bet 2 dienas pavadītu ar ģimeni.

Gatis uzsver, ka ilgi sēdēt uz vietas nav labi, tāpēc viņš staigājot arī pa upes krastiem un foreļojot. Vispār esot iedziļinājies diezgan daudzos makšķerēšanas veidos, vienīgi mušošanā ne. Gatis ir darbojies gan ar gruntenēm, gan fīderi, gan pludiņu. Viņa arsenālā bijuši pat mahi – garie kāti. Tagad vairs ne, bet tas viss garāžā nestāv un putekļus plauktos nekrāj, jo visu lieko atdevis jaunajiem censoņiem.

Tagad Gatim visvairāk patīk foreļu cope. Zinot, kur viņas sēž un kā tās noķert, pa dienu var nostaigāt vairākus desmitus kilometrus. Vietas daudzos gados ir iepazītas, bet upe jau esot vienkārša lieta: “Tā tek un pati sevi atklāj. Ja pavēro, tad viss kļūst skaidrs.”

Gatim līdaku copē topā noteikti ir silikona māneklis, jo ar to var strādāt visos ūdens slāņos – gan zālēs, gan 12 m dziļumā. Analizējot arī zandartam nonākam pie silikona. Rudenī gan labāks, iespējams, būtu Deps Balisong, jo tas stumj daudz ūdens, rada labu troksni. Deps Balisong noteikti izceltu līdaku no koka čakārņa pie grunts. Asarim arī, izrādās, labi ir silikona mānekļi. Tā nu no teksta par to, ka vienalga, ar ko ķert, es secinu, ka silikona mānekļi Gatim tomēr patīk visvairāk.

Ja esi pelnījis, tad zivis lips!

Sacensībās sāka piedalīties jau skolā – tajā pašā basketbolā, volejbolā, futbolā un florbolā. Arī copes mači bija jau pamatskolā. Gatis atceras, ka bija tāds karjers Okeāns. Tiem, kam bija laiva, tie piedalījās no laivas, bet Gatis sarunāja, ka viņš ies un ķers pa krastu. Neko daudz toreiz nedabūja, taču tie bija pirmie spiningošanas mači.

Mačos viņš cenšas izzināt visu. Piemēram, spiningošanā no laivas Gatis meklēja iespēju tikt par tiesnesi, lai saprastu, kā tad tie sportisti laivā taisa to savu stratēģiju. Jautājumu daudz: vai ir vērts sēdēt vienā vietā vai, tieši otrādi, nevajag sēdēt ilgi uz vietas utt. “Skatoties, kā citi startē, var saprast, kādas ir stratēģijas – kāpēc vienai komandai starta punkts ir vienā vietā, bet citai kaut kur citur. Tad nu sēdēja un analizēja, kāpēc tā.” Tā viņš nonāca pie Vitālija Karpenkova un Gunta Riekstiņa un redzēja, kā strādā TOP meistari. Pabija par tiesnesi arī Salmo un Kokneses komandās “Bet biežāk gan nācās sēdēt un secināt, ka šie jau nu galīgi nesaprot, ko dara.”

Tā pamazām Gatis zināšanas krāja kā krājkasītē un izmantoja vietējos mačos. Iegūtās atziņas viņš nekur nepierakstīja – kas palicis galvā, tas ir. Iespējams, tādi pieraksti kādreiz noderētu, bet ko nu vairs.

Copes teorijas nereti tiek atspēkotas, jo reizēm tas, kas strādā vienā vietā, galīgi nestrādā citā. Zivs arī mainās – viņa pielāgojas makšķernieku spiedienam, kļūst piesardzīgāka.

“Holandes PČ piemērs: vietējie zivis nepatur, visas laiž vaļā. Tā plēsējs kļūst lēns, neskrien māneklim pakaļ ar baigo degsmi, ilgi seko, pat līdz krastam, bet neuzbrūk. Līdaka labāk apēdīs beigtu breksi, nevis nesīsies kaut kam pakaļ. Cvollē mums bija jāatrod labs piegājiens, jo, ja paskatās rezultātu tabulu, tad komandu ar līdakām nebija daudz. Bet mēs atkodām, kā viņas paņemt [kā jau īsts copmanis atslēdziņu Gatis neatklāj].”

Vai nav tā, ka kādam zivis līp vairāk, kādam mazāk? Gatis pasmejas un saka: “Ja tu esi pelnījis, tad viņas lips jebkurā gadījumā. Piemēra pēc paskaties uz sacensībām – zivīgajām vietām pāriet pāri vairākas laivas, bet kādam zivs būs, kādam ne. Tad rodas jautājumi – vai tā zivs tur tajā laikā vienkārši bija, vai mānekļa animācija bija tāda pati un kas tik vēl to visu neietekmē. Pats jau labi zini, ka laivā var būt divi sportisti, ķert ar vienu mānekli, bet vienam ir zivis, otram ne. Protams, ir kaitinoši stāvēt bez zivīm, kad burtiski blakus pāriniekam viss notiek. Paņem viņa makšķeri, bet tev nekas nenotiek tik un tā. Uz šo jautājumu nav tik viegli atbildēt, tas laikam ir tas burvīgais copes nezināmais.”

Pēdējos 3–4 gadus no laivas Gatis startē Ulmus Medus komandā. Vienreiz pamēģināja arī Latvijas čempionātā, bet Burtniekā saprata, ka bez treniņiem nekā nebūs. Tad brauca tikai uz Latvijas Kausu. Pārinieks laivā bija Krists Spēlmanis un Agris Kirkovalds.

Runājot par maču formātu – kurš patīk vairāk un kurš mazāk, Gatis aizdomājas un saka, ka esot vienalga, galvenais ir treniņi. Tas, ko nolikums prasa, tas ir jāķer. Formāts tikai pamaina to, kā būvē stratēģiju. Ja katru dienu jāizvelk 9 zivis (3 zandarti, 3 līdakas, 3 asari) – jāpārdomā, kurā vietā tās zivis dabūt otrā dienā, vai būsi nosargājis to vietu. Protams, jebkurā čempionātā ir jārēķina, kur savus punktus savākt.

Holandes formāts bija interesants. Tur ieskaitīja arī bonusa zivis – bullīšus, meženes vai ālantu. Tiesa gan, ālantu nebija pat treniņos. Pirmajā dienā komanda zināja, ka pietrūkst dažu centimetru līdz 1. vietai, bet uznāca lietus, un tad bullīti vairs nevar noķert, tas kļūst bailīgs. “Lietus līst, brilles svīst ciet... laikam kaut kādu prasmju pietrūka,” saka Gatis. Papildus tam vēl pienāk klāt inspektors un grib pārbaudīt copes dokumentus un licenci – nozagt maču laiku. Gatis viņu aizsūtīja... pie tiesneša – lai skaidrojas tur.

Mērķis: uzaudzēt biezāku ādu un novinnēt PČ

Lielu nozīmi tam, kur un kad viņš ir startējis, Gatis nepiešķir, bet Holandes čempis un sudrabs gan šķiet nozīmīgi. Galu galā viņam vienmēr ir gribējies pārstāvēt Latviju – tad nu šī ir tā reize. Bet vispār par mērķi šajā sporta veidā Gatis ir noteicis: uzaudzēt biezāku ādu un kļūt par čempioniem! Galu galā viņš mačos nepiedalās tikai piedalīšanās dēļ, viņš piedalās, lai uzvarētu. Bet tad ir spēkā princips 1:10, respektīvi – viena sacensību diena pret desmit treniņu dienām. Te jāpiemin arī ģimenes atbalsts. Tas nekas, ka jau darba dēļ viņa bieži nav mājās, un tad vēl copes dēļ nav. Saistībā ar pasaules čempionātu šis atbalsts bija ļoti svarīgs.

Latvijas strītfišinga čempionātā Gatis startēja kopā ar Jāni Briedi. Kāds ir copes stils un gaisotne komandā? “Tur viss ir labi – katrs ķer, kā patīk, un viens otram ar īpašu mānekļa animāciju neuzmācas.” Jā, ir bijušas reizes, kad Jānis rādījis kāda voblera izspēli, bet viss ir forši. Tāpēc jau tas ir komandas darbs, ka katram ir savas stipras puses – tas komandu padara spēcīgāku.

Kāds bija komandas darbs Holandē – vai kaut kas tika noklusēts vai ne tā izdarīts? Gatis ir izbrīnīts par šādu jautājumu. “Lai gan dalībnieki bija no vairākām komandām, neko labāku nevar vēlēties!” Viens par otru domāja un rūpējās pat sīkumos – sākot ar kātiem un beidzot ar mānekļiem. Kaut arī katrs bija braucis ar savu domu, ko ķers un kā ķers, komanda katru vakaru izrunāja, kur katrs ies, ko darīs. Bija arī speciāla diena līdakām, kad visi ķēra tās, un priekšstats par šo sugu kļuva pilnīgāks.

“Slikti bija tas, ka vēlāk pamainījās laiks, savilkās mākoņi, un tas noteikti kropļoja statistiku. Sacensību plāns un vietas bija ļoti labas – vēlāk analizējot, sapratām, ka visu bijām izsecinājuši pareizi. Sacensībās būtiski bija pareizi izvēlēties pirmo vietu, jo vēlāk tām visām pāriet pāri citas komandas.

Neviens tur uz izklaidi nebija braucis. Izvērtējot, kā ķēra rumāņi, ukraiņi un holandieši, – cepuri nost. Viņi visu laiku skrēja no vienas vietas uz otru kā krosā – burtiskā nozīmē. Tās, protams, nav skriešanas sacensības, bet, tā kā ir atliktais starts, tad momentā pēc starta signāla zēni sprintā aiznesās, ka pēdas vien nozibēja. Faktiski – kurš ātrāk skrien, tas vēlamajā vietā nonāk pirmais.”

Treniņos, protams, iezīmējās labākās vietas, un sacensībās par tām bija cīņa. Kaut arī Gatis ar Jāni nebija pirmie skriešanā, viņi tomēr tika plānotajā vietā. Priekšā gan jau bija ukraiņi, bet, mūsējie, nepārkāpjot noteikumus, iespraucās atļautajās robežās un cītīgi strādāja. Dodoties uz nākamajām vietām, kur varēja dabūt gan zandartus, gan asarus, bija arī daudz tādu punktu, kur varēja noķert visas sugas. Tomēr, ņemot vērā, ka visu iepriekšējo nedēļu šīs zonas bija presētas, sacensībās tur kaut ko izvilkt bija ļoti grūti.

Protams, likuma robežās pakašķējās arī ar citiem sportistiem, bet tas jau piederas pie lietas. Piemēram. Kādā platākā vietā uz gultnes bija mikro bedre, kur uzturējās asari un Jānis tos ķēra. Taču tad no visām pusēm to vienu punktu sāka apmētāt pretinieki. Gatis izvilka lielo līdaku kātu, iemeta mānekli šķērsām un nogrieza pretiniekiem pieeju – nav ko brutāli mest virsū tur, kur Jānis! Sportiskai bezkaunībai esot jābūt, un nevajagot arī baidīties aizrādīt tiesnesim, ja kāds neievēro noteikumus.

Gatis tomēr nav īsti apmierināts ar rezultātu, jo norāvās labas līdakas, kas, viņaprāt, ir nepiedodami. Bet sarunājam, ka viņš sevi bargi par to nesodīs un to, kas ir Latvija, visiem parādīs kādās citās sacensībās. Lai veicas!