Cik resnu auklu vajag?

Nepazīstu nevienu karpinieku, kas nebūtu domājis par šo jautājumu. Pēdējos gados, it sevišķi sportistu vidū, izveidojusies tendence makšķerēt ar maksimāli tievu monofilo auklu, līdz pat 0,18 mm. Bet cik efektīvs ir šāds variants?

Tiem, kas tikko ienākuši modernajā karpu copē, un jo īpaši tiem, kas tajā vēl nav ienākuši, ir pavisam skaidrs viedoklis, ka šajā disciplīnā galvenais ir pēc iespējas tālu mest. Jo tālāks būs metiens, jo labāk karpas ķersies – tas katram iesācējam tiek borēts kopš pirmās tikšanās ar “pieredzējušiem” profiem. Tad nu jau no paša sākuma tiek izvēlēti visstingrākie kāti ar vislielākajiem riņķiem, vismodernākās spoles, kas uztin simts auklas vijumus ar vienu kasetes kustību, super aero formas svini un, protams, vistievākās auklas.

Ja budžets ir ierobežots, un tāds tas parasti ir, uz spolēm un kātiem iesācējs parasti cenšas ietaupīt. Bet tievāka aukla maksā tikpat, cik resnāka, tāpēc iesācējam tas ir pats lētākais ceļš uz tālo distanci. Pat ar samērā švaku metiena tehniku un vidējas klases inventāru 150 metru metiens ar tāda diametra auklu ir visnotaļ reāls. Kādēļ tērēties un staigāt uz sporta zāli, ja tā vietā var vienkārši uztīt uz spoles tievāku auklu?

Noliegt tālmetiena jēgu nebūt nav manos šodienas plānos. Savas sporta karjeras laikā praktiski katrās sacensībās novēroju, kā pie medaļām tiek tie, kuriem ir bijusi iespēja “aiziet” tālāk prom no konkurentiem. Tā kā iespējas aiziet pa labi vai pa kreisi visbiežāk ir limitētas, 90 procentos gadījumu “aiziet” var vienīgi tālāk. Tik daudz būtu skaidrs.

Tomēr sacensību stratēģija atšķirībā no parastās copes nav skatāma statiski. Kā notiek ikdienas cope? Mēs atrodam interesantus punktus, iebarojam un no tiem arī ķeram. Jo ilgāk barojam, jo labāk šie punkti strādā.

Mačos, kur sportisti stāv cieši viens pie otra, tā nenotiek. Lielais spiediens no neskaitāmām auklām aizdzen karpas prom no pašiem seksīgākajiem punktiem. Šis process var notikt zibenīgi un var notikt pamazām. Ja makšķeres jau no paša starta sametīsim vistālākajā distancē, tad noteikti kaut ko izvilksim, bet, visticamāk, otrajā un trešajā sacensību dienā copes intensitāte nokritīsies, jo zivis atvirzīsies vēl tālāk no krasta. Tāpēc tālredzīgākie sportisti sāk ar darbu tuvākā distancē un pamazām katru dienu virzās arvien tālāk un tālāk. Tas ļauj viņiem līdzīgā intensitātē ķert visas trīs diennaktis un kopā uztaisīt labu rezultātu.

Ir arī situācijas, kad sportistiem ir iespēja variēt ar distanci visā sacensību laikā. Tas parasti notiek nedaudz plašāka sektora gadījumā, kad, piemēram, divus kātus var izvietot tuvāk un divus tālāk. Dažreiz kāti tiek izvietoti pa diagonāli, citreiz V formā, citreiz tā ir П, varbūt L vai Г forma. Kātu izvietojumu nosaka sektora īpatnības, un ne par to šoreiz stāsts.

Stāsts šoreiz ir par to, ka par auklas diametru parasti tiek domāts tikai pirms sacensībām. Tiek pieņemts attiecīgs lēmums, un uz visām kasetēm glīti uztīta jauna aukla. Jauna aukla ir izturīgāka par lietotu un arī gludāka, slīdīgāka. Tāpēc tā noteikti lidos tālāk nekā jau palietota. Ir pat tādas auklas, kas lido izcili, bet savas īpašības zaudē jau otrajā vai trešajā dienā. Tādēļ jaunā aukla tiek uztīta uz vairākām kasetēm, lai sacensību vidū būtu rezerve. Galvenais, ka izvēlēta parasti tiek pati tievākā aukla, ar kādu makšķernieks ir gatavs vilkt zivi.

Pieļauju, tu jau nojaut, par ko ir runa. Praksē sanāk tā, ka vistievākā aukla, kas sākotnēji ir paredzēta vistālākajam metienam, realitātē tiek izmantota, arī copējot daudz tuvākā distancē. Teiksim, divi kāti ir iemesti uz vistālāko, bet divi – krietni tuvāk. Bet aukla visiem četriem ir vienāda! Vai arī pirmais taktikas risinājums, kad pirmajā dienā darbojas tuvāk, bet ar katru dienu met arvien tālāk un tālāk – arī šajā gadījumā absurdi ir izmanot viena un tā paša diametra auklu visas trīs dienas!

Problēma ir tajā, ka tiek aizmirsta pavisam elementāra lieta. Auklas resnums nosaka ne tikai metiena distanci, bet arī to, cik jaudīgi varēsi darboties izvadīšanas laikā. Protams, ja cope notiek akvārijā, septiņnieci karpu var izvilkt arī ar 0,11 pavadiņu. Sevišķi, ja tev ir stunda laika katras zivs izvilkšanai un izcili spēcīgi nervi. Par to varēja pārliecināties pasaules čempionātā fīdermakšķerēšanā, par ko rakstījām žurnāla maija numurā.

Realitātē ideālu apstākļu nav. Ar resnāku auklu strādājot, ir iespēja vilkt ātrāk. Tas ietaupa laiku, un laiks ir dārgs jebkurās sacensībās. Arī tajās, kas ilgst trīs diennaktis. Tomēr galvenais – ar resnāku auklu ir vairāk iespēju zivi vadīt tur, kur vēlas makšķernieks, nevis tur, kur tā grib iet pati – čakārņos, zālēs vai ar degunu atdurties pret zemūdens kanti.

Visbeidzot ar resnāku auklu var izvilkt lielāku zivi. Teiksim, ar 0,18 mm auklu, maigi darbojoties, var pievārēt standarta trijnieci, piecinieci un varbūt pat desmitnieci, bet, ja uzsēžas piecpadsmitniece, var nodevīgi pārtrūkt šoklīdera mezgls. Un ko darīt, ja pieķeras izcili dinamiska septiņniece, kas nereti ir visgrūtāk pieveicamais izmērs? Cik nav redzēts, ka šādas grūti izvadāmās zivis ieiet čakārņos, nokabinās no āķa, izmantojot kādu zemūdens zāļu kušķi vai sīku kantīti. Ja izvadīšanas laikā tiek pārrauts šoklīdera mezgls, tā ir totāla katastrofa, jo nozīmē mīnus padsmit kilogramus tabulā.

Runājot ar pašiem makšķerniekiem, pat visaugstākā līmeņa sportistiem, šādas situācijas gandrīz vienmēr tiek traktētas kā nelaimes gadījumi. Zivs iegāja čakārņos, protams, esot žēl un skumji, bet tur neko nevarot darīt. Cerēsim, ka nākamā čakārņos neieies.

Ja nākamā zivs ir maza, to varbūt arī izdodas izvilkt. Bet atliek vien pieķerties kaut kam lielākam, un stāsts atkārtojas – zivs atkal ir tajos vai šajos čakārņos. Vai varbūt šoreiz atrod zemūdens kanti vai ko tamlīdzīgu. Beidzoties sacensībām, visi pēta rezultātus un par šīm zaudētajām zivīm visbiežāk pat aizmirst. Dabiskais atbirums, tā teikt. Vai baznīcas desmitā tiesa. Maču režīmā šīs pāris neizceltās zivis var nozīmēt, vai komandai ir vai nav medaļas.

Ko darīt? Copēt ar resnāku auklu? Atteikties no tiem papildu metriem distancē, ko dod tievāka aukla? Noteikti ne. Tā vietā vajag pieslēgt galvu un piedomāt pie tā, lai maksimāli samazinātu šādu negadījumu risku. Tas nozīmē izvēlēties auklu atbilstoši metiena attālumam. Jā, ja konkrētais metiens ir veicams maksimālā distancē, riskē un izmanto vistievāko auklu. Bet, ja konkrētais metiens ir paredzēts tuvāk, izmanto resnāku. Copējot pavisam tuvu – vēl resnāku. Tā vietā, lai ietaupītu metienā ielikto fizisko jaudu, pieliec klāt pie auklas resnuma.

Paskaties – katram sevi cienošam karpinieku duetam sektorā ir 6–10 rezerves kāti. Visiem skaistas, svaigi uztītas auklas. Visas vienādas. Bet varētu taču darīt tā, ka ir 3–4 kāti tālmetienam, kas aprīkoti ar vislabākajām spolēm un vistievākajām auklām, un tad ir 3–4 kāti tuvākai distancei, kur kāts ir mīkstāks, bet aukla resnāka. Un tad vēl pāris kāti, kas piemēroti copei pavisam tuvā distancē, kur kāta tests ir vēl mazāks, bet aukla vēl resnāka. Pēdējo risinājumu varētu atstāt bez šoklīdera, kas karpai īpaši patiktu. Varētu arī izmantot vieglāku svinu, arī tas reizēm nes lieku copīti.

Tiesa, nav nozīmes tikai pamainīt auklas diametru. Arī pašam makšķerniekam ir jāprot pielāgoties atbilstošajam kāta un auklas komplektam, pietūnējot izvadīšanas tempu, jaudu un taktiku. Tas, protams, ir treniņa un prakses rezultāts, un to diemžēl nevar apgūt trenažieru zālē.

Šāda diversificēta taktika ļautu samazināt zaudēto zivju skaitu. Ne jau simtprocentīgi, bet pietiekami nozīmīgi. Jo šīs zaudētās zivis parasti ir lielas zivis, kas nozīmē būtisku ieguldījumu kopējā rezultātā.

Garajos ziemas vakaros varbūt ir vērts padomāt par šo?