Cope ielas malā ar Gati Kokoreviču

Copēt var visur. Gandrīz visur. Tikai viens nosacījums – jābūt ūdenim. Copmanis parastais visbiežāk to dara upē vai ezerā. Vai piemājas vai maksas dīķī. Arvien populārāka kļūst makšķerēšana jūrā. Kuram patīk miers, klusums un romantika, izvēlas vietu pēc iespējas tālāk no civilizācijas. Bet ir arī dīvainīši...

Manis pieminētie dīvainīši meklē pēc iespējas lielāku burzmu un kņadu, lai ķertu pilsētas vidū. Tāds copes veids saucas street fishing, kuram latvisku nosaukumu nemaz tik viegli nevar izdomāt. Kamēr kaut kas atbilstošs un skanīgs neiešausies prātā, labāk palikšu pie strīta, bet copētājus saukšu par strīteriem.

Sevi pie strīteriem varu pieskaitīt ļoti nosacīti. Es to daru tikai vienu reizi gadā. Vienmēr vienā un tajā pašā datumā – Lāčplēša dienā. Un vienā un tajā pašā vietā – Daugavā pie Dzelzs tilta. Patriotiska tradīcija, tā teikt. Pie pieminekļa brīvības cīnītājiem nolieku svecīti un laižu copēt. Veicas man ļoti labi. Katru reizi esmu noķēris pa kādam asarim vai zemmēra zandartēnam. Labākais loms laikam ir pieci smuki asari. Izcils rezultāts, tā man šķiet.

Teikšu godīgi – kaut kas tajā strītā ir! Es pat teiktu, ka arī sava veida romantika! Iedomājies milzīgu upi pilsētas vidū. Sāk jau krēslot. Gaismas kļūst spilgtākas. Troksni papildina pār tiltu braucošā vilciena dārdoņa. Pienāk ziņkārīgi un pārsteigti garāmgājēji. Bet tu ar nopietnu un melanholisku ģīmi copē. Pavisam smalki būtu, ja šo idilli papildinātu pieklusināts muzikāls ielu tēmai veltīts fons. Piemēram, Brūsa Springstīna Streets of Philadelphia vai Dire Staits On Every Street. Vai nebūtu feina tāda cope?

Bet nu – atpakaļ realitātē un bez lirikas. Labi apzinos, ka no strīta neko nejēdzu. Mana līdzšinējā pieredze ir simboliska. Tāpēc ar prieku un interesi piekritu Copes Lietu bosa Rudzinska kunga ierosinājumam strītfišingu iepazīt tā pamatīgāk. Kad teicu, ka nevienu strīteri nepazīstu, tiku sarāts par tādu tumsonību. Nu labi, te tev būs viens no labākajiem, pieraksti numuru. Gatis Kokorevičs. Tā šo vīru sauc. Sazinies un ķeries pie darba.

Ar komunikāciju viss bija kārtībā, tikai ar laiku saskaņošanu gan negāja tik viegli. Es pēc avārijas ar motociklu tāds tizls un vēl atkopšanās stadijā, savukārt Gatim neatliekami copes pasākumi ārzemēs. Gan ne strītā Norvēģijā, gan strītā – pasaules čempionātā Holandē. Kad varam abi, sarunājam tādu zīmīgu datumu. Vari minēt – kuru. Nu, protams, tā ir Lāčplēša diena! Šoreiz gan es būšu tikai skatītāja un fotogrāfa lomā, jo tā nolāpītā moča dēļ labākajā scenārijā copēt varēšu nākamajā gadā.

Buržujs, kas izvilcis 53 zandartus dienā

Satiekamies no rīta pie Zunda kanāla. Iepazīstamies klātienē un pārejam uz tu. Vēlāk gan Gatis pāris reižu ar to kļūdās. Vai tiešām tik neglābjami vecs un krunkains jau izskatos, ka man teikt “tu” liekas nepieklājīgi? Ktm…

Laiks kā jau Lāčplēša dienā – tādu to atceros pēdējos trīs gadus. Silts, apmācies, mitrs. Pēc maniem novērojumiem – ļoti labs copes laiks. To tūlīt pārbaudīsim.

Gatis kārto rīkus. Minimālais kaujas komplekts – divi spiningi – vienmēr esot mašīnā. Tāpat kā krietna kaudze ar visdažādākajiem mānekļiem. Jūt sportista garu un attieksmi atšķirībā no mana minimālisma. Sāksim ar asari un atbilstošu komplektu. Gan kāts, gan spole smalki. Ļoti smalki. Kā Gatis saka – buržuju klase. Salīdzinot ar to, mans inventārs labākajā gadījumā atbilst mietpilsoņa statusam. Bet esmu apņēmies tuvākajā laikā to paaugstināt līdz sīkburžujam. Pirmie soļi jau sperti – pārdotas visas tautas klases spoles, un šobrīd esmu palicis tikai ar vienu! Bet pašreizējā stāvoklī man pat tik daudz nevajag. Toties Gatim krājumi ir iespaidīgi! Spiningu viņam esot vairāk nekā desmit, spoles – astoņas. Par mānekļiem skaidru ziņu nav, bet to skaits pietiktu neliela copes veikala atvēršanai un vairāku Latvijas izlašu nodrošināšanai. Tiešām buržujs.

Pa slīpu un slidenu nogāzi uzmanīgi noejam līdz Zunda malai, un šovs var sākties. Man par pārsteigumu, Gatis uzliek vobleri. Smalku, bet vobleri. Domāju, ka rudenī asaris nemaz tik voblerīgs nav, bet ar pamācībām neaizraujos. Sportists zina, ko dara.

Pirmais asaris nemaz nav ilgi jāgaida. Tas gan nav daudz lielāks par vobleri. Nu nekas, šodien arī tāds skaitās. Gatis saka, ka šī esot ļoti laba vieta. Pats Briedis to esot atklājis un kā lielu noslēpumu pateicis. Briedis. Jānis Briedis. Copējot katru dienu. Vienmēr un visur. Viņš Gatim ir liela autoritāte.

Vēl ļoti slavens strīteris esot Opis. Viņš Gatim esot ierādījis vēl vienu labu un slepenu vietu. Vispār Rīgā esot ļoti daudz labu vietu, un zivju arī netrūkstot, tikai meklēšanas vaina. Jo Rīgas zivs ir nevis lokālpatriote, bet gan migrante: kur grib – tur dzīvo; kad grib – tad pārvietojas. Vārdu sakot, meklē, kur labāk. Man te patīk, un es te dzīvošu. Un vietu slepenums kļūst tāds ļoti relatīvs. Kur vakar ķērās, tur šodien var būt pilnīgs klusums. Un otrādi.

Manā slepenajā vietā gan zivis ir vienmēr, tikai vairāk par piecām tur neesmu noķēris. Kārtīgs strīteris par tādu rezultātu pasmejas. 53 zandarti vienā dienā, lūk, tas esot rezultāts! Esmu šokēts un apstulbis. 53 zandarti! Rīgā! Daugavā! Strītā! Pie Akmens tilta! Tas tik ir viens riktīgs ktm! Lielākā daļa pilsoņu tādu skaitu neizvelk pat sezonā! Bet Gatis mierīgi tos izcopē pilsētas centrā…

Esot gan ķēris uz ļoti slepenu mānekli – Keitech Purple Chameleon. Man patīk Deep Purple, bet zandartam – Chameleon Purple. Būtu noķēris vēl vairāk, bet copes vidū hameleonu rotaļas beigušās, jo visi mānekļi bijuši apēsti. Gatis nav apjucis, sazinājies ar tuvāko copes veikalu, noskaidrojis, ka slepenais ierocis dabūjams, un aizsūtījis uz turieni taksi. Pats palicis pie upes un sargājis savu vietu. Pēc pusstundas taksis ar mānekļu paciņu klāt, un trakā cope turpinājusies. Bet tas vēl nav viss! Nākamajā dienā tajā pašā vietā vēl 32 zandarti! Lielākais esot bijis cienījams sešdesmitnieks.

Nesaprotu, kāpēc es braucu uz zandartiem uz Zviedriju pie Enāra. Ja dzīvotu nedēļu zem Akmens tilta un copētu katru dienu, varbūt pat Gatim skaitā ieliktu!

Šodien gan laikam tādi brīnumi nenotiks. Vobleris nerullē, un Gatis pāriet uz pavadiņu ar nelielu ēdamo māneklīti galā. Paskatos, kā viņš to pavadu sien un montē. Veidu un nianšu ir daudz. Šoreiz pie pamatauklas ir trīsausains griezulis, un tad viss ir pavisam vienkārši. Bet biežāk Gatis sienot parastu maziņu griezuli: vienā cilpā pamataukla un īsā auklā svariņš, otrā cilpā fluorkarbona pavadiņa ar mānekli. Man arī šāda konstrukcija liekas vienkāršākā un labākā. Ja neņem uz pavadiņu, tad neņem ne uz ko.

Tā arī ir. Daži asarēni atsaucas, bet tikai viens būtu uz pannas liekams. Mēs apspriežamies, kas par vainu, – nav vai neņem. Nav. Tā būtu teicis leģendārais Vilks. Es vairāk sliecos piekrist Vilkam, bet Gatis nav tik kategorisks. Asaris varbūt negribot ēst. Lai gan tas pannenieks ēdamo bija kārtīgi ielocījis savā alkatīgajā mutē.

No copes Misā līdz pasaules čempim

Netērējam laiku niekiem un dodamies uz citu slepeno vietu. Tā nav tālu. Ķīpsalā. Šo vietu Gatim ierādījis Opis. Vieta tiešām smuka, eksotiska un cerīga. Sajūta diezgan interesanta, lai neteiktu, ka drusku pat biedējoša. Pa glumiem akmeņiem labu gabalu Daugavā iekšā, līdz sasniegta maza bāciņa. Pie sevis nodomāju: labi, ka tā. Ja hess palaidīs ūdeni, tad akmeņi paliks zem ūdens, bet pie bāciņas varētu mēģināt pieķerties. Gatis gan mierina, ka tik traki te nekad neesot bijis, bet īsta pārliecība par to man nerodas. Kas to var zināt, kad to hesu iedarbinās.

Te esot ļoti laba vieta. Met uz krastu, būs asaris; met uz vidu – zandarts. Skaidrs. Jābūt. Pretējā krastā pie Pasažieru ostas rēgojas dažas laivas. Kolhoza nav. Tas ir gan labi, gan ne tik labi. Mums ar Gati kolhozs nepatīk, un šoreiz mums par to nav jāuztraucas.

Tomēr, ja tuvumā ir kolhozs, ir cerība, ka arī zivis ir. Bet tikai cerība. Ļoti bieži kolhozs izveidojas ne no kā. Atbrauc godīgs pilsonis uz slepeno vietu un priecājas, ka ir viens. Bet cits, ne tik godīgs pilsonis, pa gabalu ierauga pirmo un tā nedaudz kautrīgi tuvojas. Trešais, visticamāk, nepilsonis, ierauga pirmos divus un ar lielu pārliecību iestājas starp abiem. Tālākais jau ir sniega bumbas efekts, laivas sarodas nezin no kurienes. Bet neviens nevelk. Tas pirmais sen jau aizbraucis, bet alkatīgie tikai rodas un rodas. Un paliek tukšā. Sliktāk ir tad, ja tas pirmais tiešām noķer, tad burziņš garantēts līdz tumsai.

Mēs savā slepenajā vietā esam vieni. Vispirms tiks ķerti asari. Nemaz tik ilgi nav jāgaida, kad tiešām cienījams sporta asaris pat ierūcina spoles bremzi un tiek eleganti izcelts. Viens smaidošs foto, un asaris atgriežas savā valstībā. Tūlīt būs otrs. Nav. Kas par lietu? Jābūt taču. Gatis met pareizajos virzienos un pareizus mānekļus. Nav. Nelīdz pat mans ieteiktais Keitech vēzītis. Ir tikai daži sprīdīši, un viss. Varbūt tuvumā milzīgs zandartu bars, kas asarus aizbiedējis? Gatis nomaina ieročus – paņem jaudīgāku kātu, uzliek atbilstošu mānekli un triec to tālumā. Tūlīt būs. Kamēr nav, runājam par visu ko.

Gatis dzimis un audzis Olainē. Saku: tev nu gan nav paveicies – tur taču nav kur copēt! Kā – nav? Ir gan! Misa. Man tā liekas pavisam štruntīga upe, salīdzinot ar manu dzimto Bērzi. Esmu pārsteigts, kad Gatis sāk Misu slavēt. Tieši tur arī sācis copēt. Sešu gadu vecumā. Normāli. Pirmais trijnieks arī tradicionāls: grundulis, asaris, rauda. Savukārt pirmās nelegālās darbības notikušas pavisam citur. Latgalē, upē ar dīvainu nosaukumu – Kira. Tur ar dakšiņu durti grunduļi. Man gan starta vecums, gan pirmie lomi bija ļoti līdzīgi, tikai mans pirmais nelegālais rīks bija humānāks – naktsšņore.

Bet Misā zivis esot arī šodien un tīri labas. Līdakas, asari, pa kādam sapalam un pat vimbai lejtecē. Upe gan grūta – krūmi, brikšņi, staigni krasti. Varbūt tieši tāpēc vietējo makšķernieku presings nav tik liels, kā biju iedomājies. Tomēr Olainē copētāju netrūkst. Izrādās, notiek pat Olaines novada čempionāts! Un tajā piedalās pat 70 cilvēki, tāpēc Gata izcīnītie novada čempiona un medaļnieka tituli jāuztver nopietni.

Latvijas čempionātā spiningošanā no krasta, ķerot foreles, Gatis ir izcīnījis medaļu. Bet starptautiskajos mačos, pārstāvot Latviju dažādos amatos – kā komandas vadītājs vai kapteinis, Gatis bijis Slovākijā, Itālijā, Bosnijā, Francijā un tikko – Holandē. Tur Latvijai 2. vietu pasaules čempionātā ekipāžu vērtējumā izcīnīja jau minētais Briedis ar kolēģi Mālmeisteru. Liels nopelns šajā izcilajā sasniegumā ir arī Gatim!

Gatis ar ielas draiskuli Holandē

Holandē tādas ķeras uz katra stūra

Gatim patīk ķert visur un visu

Izrādās, Gatis copē ne tikai ielas malā, kanālos un baseinos. Ķer visu un visur – sauc, kādu zivi vai copes veidu gribi. Copmanis universālais, tā teikt. Makšķerēšanas sporta gaitas sācis ar forelēm, un mīļākais copes veids arī esot forelēšana. Cope no laivas, spiningošana no krasta, lašu ķeršana ziemā, sapalošana utt. – Gatim patīk viss. Copi vajagot izbaudīt. Process ir patīkams tik ilgi, kamēr neapnīk. Tāpēc copēt līdz spēku izsīkumam vai kā darbu darot – tas nav Gatim. Protams, ja nerunā par sportu. Man ir ļoti līdzīgi, tikai sports jau sen mests pie malas.

Gatis vispār ir tāds interesants cilvēks, kuram cope nav vienīgais hobijs. Hokejs arī esot labs. To Gatis spēlē pats un priecājas, ka to dara arī viņa dēli. Es lieku pretī basketbolu. Mums abiem patīk motocikli. Nevar tā īsti saprast, kurš kuram ieliek krišanā. Esmu kritis vienreiz, bet smagi, toties Gatis – divas reizes. Gan ar moci, gan ar rolleru. Bet ne tik smagi, lai nevarētu copēt.

Izrādās, laba upe esot Vadakste. Atkal esmu pārsteigts. Vienīgo reizi, kad tur ķēru kopā ar draugiem, pusotras dienas laikā nobraucot no Ezeres līdz Ventai, nedabūjām nevienu zivi. Upe likās mirusi. Tie gan bija okupācijas laiki, kad plosījās elektriķi un piedzērušies traktoristi, kas nereti upē mazgāja amonjaka cisternas vai ar tām pamanījās upē apgāzties. Varbūt Vadakstei toreiz bija nodarīts pāri. Bet tagad upe esot laba. Prieks dzirdēt.

Gatis droši atklāj arī citas slepenās upes un vietas. Piemēram, Liepājas kanāls. Ķert tur var ne mazāk komfortabli kā Rīgā, bet ar noķeršanu īsti neesot veicies. Kā jau visur, arī tur jātrāpa īstajā laikā, kad zive nāk.

Kad saruna nonāk līdz lašiem, mums ir daudz ko stāstīt. Par nepieklājīgi viegliem un mazjaudīgiem kātiem, kas domāti pavasara spožajam, bet uz ko nezin kāpēc pieķeras lasis, un tad nezini, kā šo ārā dabūt. Par to, ka grūti ir godīgi tikt pie Salacas malas, jo daudz kur ir privātas zemes, ko cītīgi apsargā lieli, dusmīgi un nepiesieti suņi. Par manu lašu un taimiņu copi Zviedrijā, kur bez zivs neesmu palicis ne reizi un kur licence dod tiesības paturēt dienā pat piecus taimiņus. Gatis ir par to pārsteigts, bet es esmu vēl vairāk pārsteigts par to, ka viņš nav copējis ne Zviedrijā, ne Somijā, ne Ālandos. Toties regulāri ķer jūrā Norvēģijā un rauj ārā mencas, paltusus, saidas, sarkanasarus un citus zvērus. Lai cope tur nepārvērstos par brutālu ieguvi, Gatis cīnās ar salīdzinoši viegliem rīkiem un tievu auklu, tad kautiņš ar cienījamu pretinieku esot daudz baudāmāks. Jā, es arī esmu smalku rīku un tievu auklu fans, tāpēc esmu zaudējis ne vienu vien labu zivi, arī vairākus savus rekordus. Bet tas process atsver visu.

Industriālais kolhozs noslēgumā

Tā kā šī raksta tēma tomēr ir ielas cope, atgriežamies pie tās. Vislabāk veicoties Holandē un visneticamākajās vietās. Pilsētas centrā. Kanālos, dīķos, pie strūklakām. Aizmirsu pajautāt par peldbaseiniem. Bet ķeras visur. Tas nu ir skaidrs un pārbaudīts. Tur par metrīgām līdakām pilsētas centrā neviens nebrīnās. Vietējie matadori tevi sāk cienīt tikai tad, ja esi sasniedzis vismaz 120 cm. Tā, lūk!

Arī rīku un mānekļu izmēri pārsteidz. Ļoti iecienīta metode esot velcēšana (man gan labāk patīk teikt – uz celiņa) pavisam īsā auklā, ne vairāk kā 7 metri, un vismaz ar 40 cm bigbaitu galā. Varu iedomāties, kas tas ir par tesienu, ja tiešām paņem! Es teiktu, ka drošības siksnas un peldveste obligāta. Ja monstrs to strīteri ieraus ūdenī, tad lomas var mainīties, un bigbaits var izrādīties ļoooti liels.

Gata un Latvijas izlases piedzīvojumi un panākumi Holandē jau aprakstīti Copes Lietu iepriekšējā numurā, tāpēc neatkārtošos. Mani tomēr vairāk interesē, kā un kur strītošana notiek pie mums, Latvijā un Rīgā.

Prasu Gatim, kādas ir viņa lielākās ielas zivis Latvijā. Līdaka 65 cm. Asaris 40 cm. Un jau pieminētais zandarts 60 cm. Pieklājīgas zivis. It sevišķi, ja tās jāizceļ augstā krastā. Manā slepenajā vietā pie Dzelzs tilta tas būtu ļoti izaicinoši, jo jāceļ ir vairāku metru augstumā. Vienmēr esmu lūdzies, lai tikai nepieķeras par lielu! Gatim gan paveicies, jo ceļamais augstums bijis strīterim labvēlīgāks.

Nepilsētas zivis Latvijā Gatim, protams, ir krietni lielākas. Sams 8 kg uz grunteni. Līdaka 95 cm. Lasis ap metru. Taimiņš ap 5 kg. Zandarts 73 cm. Sapals ap 60 cm. Forele 40+ cm. Alata 35 cm. Mežene 1,5 kg. Asaris 41 cm. Ja ieskaitītu ar grunteni noķerto samu, Decaspin sanāktu tuvu 400 punktiem. Cienījams rezultāts. Tomēr par savu vērtīgāko zivi Gatis uzskata Skotijā izvilkto foreli. Brown Trout. To esot medījis trīs dienas, gaidot, kad būs pareizais laiks un ūdens līmenis. Un sagaidījis! Atlicis tikai precīzi iemest aiz liela akmens. Savukārt garšīgākā zivs esot sviestā cepts asaris.

Opja vieta šodien nerullē, tāpēc pieņemam lēmumu mainīt krastus un dodamies uz pretējo. Slepenā vieta numur trīs. Andrejsala.

Slepenākajā un, iespējams, labākajā vietā nemaz tik viegli nevar nokļūt. Esmu te pirmo reizi. Kā teiktu Zirnis, skats industriāls. Un to papildina kolhozs. Kādas desmit laivas! Tiesa, tās ir gabalu no mums, vairāku metienu attālumā. Nemanām, ka kāds kaut ko vilktu vai vicinātu ķeseli. Laikam viltus kolhozs. Bet šajā krastā mēs vieni. Neatmetam cerību.

Gatis uzliek kaut kādu spilgti dzeltenu mānekli dropšotā. Man tās spilgtās krāsas nekad nav patikušas, un zandarti arī šodien uz to nereaģē. Vai nav. Labi, ka dzeltenais aizķeras un tiek veiksmīgi norauts. Tagad kaujā tiks sūtīts slepenais ierocis! Deep Purple Chameleon! Nu gan jābūt!

Pēc dažiem metieniem tiešām ir! Gatis cērt kā traks un neiecērt… Bet tesiens esot bijis labs. Šodien arī tas ir daudz, jo šis tesiens tā arī paliek vienīgais.

Nu nekas, es tagad zinu gan slepenās vietas, gan mānekļus. Un, iespējams, turpmāk strītošu vairāk nekā vienu reizi gadā.

Paldies Gatim par labi pavadīto dienu, jautrajiem stāstiem un draudzīgo attieksmi! Tiekamies zem kāda tilta tepat Rīgā!

Autors: Kuha