Vienītī lejup pa upi

Ja Rīgā mīnus 30 grādos redzi kādu minamies ar velosipēdu, tad zini – tas var būt DJ Aivis, kas dodas no mājām uz darbu Latvijas Radio. Ne uz vienu copi kopā vēl neesam bijuši, klātienē esam tikušies vien vairākos LR2 raidījumos “Radio vilks dabā”. Ļoti interesants cilvēks, es pat teiktu – savdabīgi īpatnējs. Tāpēc es ļoti gaidu mūsu pirmo kopīgo copes izbraucienu...

Brangs loms. Gadās, ka visu dienu ķeras tikai šāda izmēra līdakas

Zinu, ka tu šoruden ļoti aktīvi copēji mazajās Latvijas upītēs. Vai tā ir katru gadu, vai šis bija izņēmums?

Viss ir vienkārši – šogad uztaisīju telefona turētāju, lai biežāk varu sevi nobildēt. Citādi, vienam braucot, kvalitatīvi nenofotografēsies. [Aivis smejas.] Vispār es agrāk braucu vēl vairāk nekā šogad, bet neliku soctīklos tik daudz bilžu. Tāpēc šķiet, ka tikai šogad rudens mēnešos esmu bijis tik aktīvs.

Vai patentu apstiprināji?

Tā īsti nezinu, ko par šo verķi varētu paprasīt. Vienkāršāk ir par velti padalīties ar konstrukciju.

Kāda tā tava konstrukcija ir?

Tas ir no kanalizācijas oranžās caurules kausēts un izlocīts kronšteins, kurā var ielikt telefonu. Kronšteins piestiprināts pie makšķeres turētāja statīva ar skrūvi, ar kuru var noregulēt telefona augstumu. Savukārt, meklējot pareizo sagāzuma leņķi, visu šo parikti var iespraust zemē, kādā vien leņķī gribi.

Skaidrs. Bet par to patentu tu padomā...

Specifiska izvēle – ar laivu pa mazajām upītēm

Tavs variants braukt vairākas dienas pa upi, nevis pa ezeriem nav īpaši izplatīts. Tu patiesībā esi vienīgais starp maniem paziņām un draugiem, kas gadu no gada ko tādu dara. Turklāt visbiežāk vienatnē. Lielākā daļa izvēlas dažnedažādus ezerus. Kas tevi velk tieši uz upēm?

Pirmkārt, tas ir upes mainīgums. Aiz katra līkuma kaut kas dabā ir citādi. Attiecīgi mainās arī pieeja copei. Te tikko bija dziļums, bet nu jau akmeņaina sēre ar interesantām aizstraumītēm. Tālāk atkal īpatnējs līkums, un aiz tā gar vienu malu riktīgs dziļums. Es atkal rokos pa kasti un meklēju piemērotus mānekļus. Tas viss ir ļoti aizraujoši un dinamiski. Visu laiku ir jābūt gatavam uz kaut ko negaidītu, jo tikpat labi pa straujāku upi var ātri panesties garām perspektīvai vietai. Atpakaļ pa straumi neairēsies, bet braukt krastā un iet atpakaļ, lai ķertu no sauszemes, – tas vairs nav sportiski un ir pret principiem. Ja reiz no laivas, tad no laivas! Paskrēji garām, neievēroji, nebiji gatavs – pats vainīgs!

Otrkārt, upē arī sliktā laikā es jūtos komfortablāk. Ezerā pamatīgi var traucēt lietus un liels vējš, bet upē es pieairējos pie krūmiem vai meža malas un mierīgi aizvējā darbojos. Lietus, neapšaubāmi, sasniegs visur, bet te jau viss atkarīgs no apģērba.

Jo grūtāk piekļūt upītei, jo lielākas zivis. Ziema nav šķērslis, galvenais, lai upe vaļā

Treškārt, upē, klusām laižoties pa straumi, daba pie manis pienāk pati. Dažādi meža zvēri, putni…

...nāras no tuvējām mājām.

Arī, arī. Taču es pārsvarā braucu rudenī, un tad ar tām nārām ir, kā ir – ūdens auksts.

Cik gadu tu esi veltījis šādai copei pa Latvijas mazajām upēm?

Jāsāk rēķināt... Tas sākās jau studiju laikos. Nu man šķiet, ka gadi 30 būs noteikti.

Kā šajās mazajās upēs ir ar tīkliem, murdiem vai naktsšņorēm?

Tu zini – agrāk bija papilnam. Tagad praktiski nav nemaz, ja neskaita grīvas pie lielākām upēm, kur mājo laši vai taimiņi. Citādi neko neesmu aizķēris vai ievērojis. Taču, ko esmu ievērojis, – daudzās vietās upēs ir iedzīti armatūras stieņi. Visticamāk, tur visā upes platumā tiek veidoti murdi. Vismaz tur, kur es braucu, tiešām nav nekādu problēmu aiztaisīt upi pilnībā ciet no viena krastam līdz otram! Turklāt vietas ir izvēlētas uz sēkļiem, pa akmeņainu gultni, bet ne dziļumos un mierīgā tecējumā.

Te viela pārdomām Valsts vides dienestam...

Kad riekstiņi beigušies, ņemu piemēru no bebra kunga…

Būšana vienam mobilizē prātu

Pastāsti, ko tu šādos braucienos ņem līdzi dzīvošanai!

Es jau daudzus gadus daru vienādi. Vismaz nedēļu pirms brauciena paņemu papīra lapu un jau laicīgi sāku rakstīt, ko ņemšu līdzi. Citādi, tā uz sitienu vācot mantas, var kaut kas arī aizmirsties. It kā jau pieredze ir pietiekama, bet tomēr. Tur ir viss – apģērba tabula, viss nepieciešamai ēšanai, saimniecības ailīte utt.

Ir divas svarīgas lietas, kas jāņem vērā pakojoties, – izvēlētais maršruts un laika apstākļi. Tie šajos pierakstos ievieš būtiskas korekcijas.

Tev tur nesanāk peldināt aizmugurē vēl vienu laivu?...

Tu zini – ne. Es sarakstu tikai nepieciešamo, tai skaitā tūrisma cirvīti un nelielu zāģīti. Nelielus – jo cik tad viņus vajadzēs. Mežu taču negāzīsi.

Ēšanu es rēķinu tā: tik, piemēram, man 4 dienām būs brokastīm, tik pusdienām un vakariņām. Tā, lai būtu paēdis un nekas nepaliktu pāri. Es nekad nedaru tā, ka ieeju veikalā un tad nu sagrābju pilnus ratus ar ēdamo. Tā ir pilnīgi neloģiska naudas izmešana.

Ja spīd saule un ir sauss laiks, tad, protams, ir vienkārši gan ēst, gan karstu dzeramo uztaisīt. Ko darīt, ja straumēm sāk līt lietus?

Pirmkārt, lai sasildītu mitruma un aukstuma dēļ nosalušo ķermeni, līdzi jābūt visparastākajam gāzes baloniņam ar degli. Tādus pārdod visos copes un tūrisma veikalos. Nemaksā neko īpašu. Tas nozīmē arī karstu dzērienu un ēdienu. Kad baloniņš ir tukšs, to nomaina, bet deglis paliek.

Telti var nopirkt visparastāko jebkurā lielveikalā par 10 eiro. Galvenais, lai tai ir priekštelpa, kur nolikt lietas, kam nepieciešams sausums. Ja ir gaidāms lietus, pietiek ar plēvi, ar ko telti nosegt no augšas.

Pavasarī foreļojot iegāju ērču karalistē – uz šī stiebra 7 ērces. Un tādus apdzīvotus stiebrus saskaitīju ļoti daudz

Tev ir automātiskā telts vai parastā versija?

Automātiskā aizņem milzīgi daudz vietas. Būvējamā telts ar savienojumiem karkasam ir tieši tikpat neērta. Man ir neliela, zema tuneļveidīga telts ar nelielu priekšnamiņu. Ideāls variants, un aizņem ļoti maz vietas.

Vai tev labāk patīk braukt vienam, divatā vai lielākā kompānijā?

Gan, gan un gan. Visos variantos ir savi plusi. Kompānijā ir svarīgi, lai būtu daudzmaz pazīstami cilvēki. Tādi, ka nesagādās negatīvus pārsteigumus un nesabojās visu pasākumu. Negatīvais, piemēram, 4 cilvēku kompānijā varētu būt tas, ka kāds ir lēnāks, tūļīgāks, bet citi atkal ir gatavi uzreiz kaut kur skriet.

Zūd kolektīvais līdzsvars?

Arī tā var teikt. Tad būtiska lieta ir mazās rācijas. Tās palīdz daudzās situācijās. Savukārt, ja esi viens, tad pilnībā viss ir paša rokās.

Kā ir ar drošību, teiksim, vienam trīsdienniekā? Visādi var gadīties...

Tu zini, par drošību es kaut kā nemaz īpaši nesatraucos. Bet, protams, piedomāju. Galvenokārt es nevēlos, lai kādam saimniekam manis dēļ visu nakti pagalmā rietu suns. No otras puses, nevēlos arī pēkšņu citu draugu apmeklējumu – ne divkājainu, ne četrkājainu. Ja viens, tad viens. Galīgā bezatbildībā nebraucu. Piemēram, nometni veidoju vismaz pāris simtus metru no apdzīvotas vietas vai mājām. Tas atkal ir mājasdarbs – izdrukāt maršruta karti un aprēķināt attālumu, kā un cik ātri varētu virzīties uz priekšu.

Drošības sajūta ir saistīta arī ar dažādām saimnieciskām darbībām. Zāģēšana, skaldīšana, kustēšanās un darbošanās pa reljefa ziņā ne visai tīkamu apkaimi. Var iegāzties neredzamā bebra alā ar visām no tā izrietošajām sekām. Variantu ir daudz. Vienkārši jādomā līdzi, ko dari. Katrā gadījumā būšana vienam ļoti mobilizē.

Gliemezītis nav uzlikts, tas pats uzrāpoja no zāles. Divatā jautrāk vērot upi vakarā. Šādi vērojot gliemezīti, bija reāla sajūta, ka tas maziņais arī izbauda ugunskuru, upi un kompāniju. Tā mēs nosēdējām kādas 10 minūtes...

Aivja braucienu loģistika

Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies maršrutu?

Visbiežāk es noskatu vietas un maršrutu, kur jau agrāk esmu bijis. Baigos eksperimentus un ekstrēmus piedzīvojumus netaisu un nemeklēju. Es gribu vienkārši atpūsties. Tagad visu var izplānot, Latviju no dažādu satelītu kartēm var ļoti labi izpētīt. Mēs nebūt neesam Amazones džungļos. Atliek vien parakties pa internetu, un visu tev noliek kā uz delnas. Piedāvā arī laivas un pat iespējamos maršrutus. Vari paskatīties, kur, braucot pa upi, veidosi naktsmītni. Tas ir svarīgs faktors. Bet kāzusi tāpat var gadīties. Būtiski ir laika apstākļi. Tie itin bieži ievieš neparedzētas korekcijas visos plānos.

Tu minēji, ka maršrutus mēdz atkārtot. Kur interese?

Oi, dabā viss mainās. Kur pirms viena vai vairākiem gadiem esi braucis un it kā zini, kas būs aiz līkuma, tur šogad tāda līkuma nemaz vairs nav! Dažādi krastu nogruvumi, ledus izveidoti padziļinājumi vai sēkļi… Viss mainās. Brīžiem ir tā: es labi atceros, ka esmu te braucis – bet kāpēc viss ir absolūti nepazīstams? Interesantākās vietās, sevišķi, kur stāvi krasti, es mēdzu arī izkāpt no laivas un uzkāpt kalnā, lai palūkotos, kā tā apkārtne izskatās no augšas. Ne jau vienmēr upe ir pats interesantākais.

Un tikmēr bebrs pārgrauž striķi, ar kuru laiva piesieta...

Nu tad jāpeld pakaļ. Vai jāmēģina aprēķināt, kur laiva varētu piestāt pie krasta, un jāskrien pa mežu uz tuvāko līkumu. Es gan laivu nekur nesienu, vienkārši izvelku droši krastā, lai nebūtu nekādu pārsteigumu.

Kāda tavā gadījumā ir loģistika? Teiksim, man nav laivas, un es gribu to noīrēt. Braukt pa upi līdz konkrētai vietai? Bet es nezinu, kad tur nokļūšu, jo es taču copēju. Laiva kaut kā ir jāatdod, un arī pašam ir jātiek līdz mājām, jo kaut kur palicis ir mans auto.

Sāksim no nulles punkta. Izvēlos reģionu un cenšos sameklēt, kas izīrē laivas. Viņiem visiem mājaslapās viss ir ļoti smuki sarakstīts. Ja kādam nav, tad tie arī nav topā un paši vainīgi. Vienīgā problēma ir tā, ka laivu izīrētāji rēķinās ar laiku, ko uz upes pavada vienkārši laivotāji – bet es taču gribu copēt! Tad ir jārunā. Piemēram, ja es 40 km copējot braucu 4 dienas, tad, vienkārši braucot, tas maršruts ilgst divas dienas.

Paņemsim par piemēru Irbi. Atrodi nomas punktus. Sameklē patīkamākās cenas un laivu piedāvājumu. Es parasti izvēlos smailīti vai kanoe.

Copei it kā prasītos pēc kā stabilāka. Es teiktu – pēc gumijas laivas...

Te jāskatās, kāds ir straumes ātrums. Ar kanoe un smailīti pa mierīgu upi uz konkrētām vietām var aizbraukt vai pārbraukt daudz ātrāk nekā ar gumijas laivu.

Copējot (spiningojot) 5 km dienā Irbē, kur ūdens plūdums ir lēns, ir jau diezgan ātri. No tā tad arī jāizdara secinājumi par vietām un laiku, uz kurieni gribi tikt un cik ilgi šeit copēt. Ir ļoti liela atšķirība, vai tu ķerot laidies pa straumi vai airējies.

Atgriežoties pie jautājuma par īrētas laivas saņemšanu un atgriešanu – ir tā: es ar savu mašīnu aizbraucu uz sākuma punktu, kur laivas tiek izīrētas. Mašīna paliek, es sēžos laivā un laižos pa upi uz leju. Mums ir noruna par konkrētu punktu, kur konkrētā dienā vai laikā es būšu krastā, un laivas izīrētāju kompānija man atbrauc pakaļ.

Ja viss nesanāk pēc plāna un norunātajā laikā tu neesi uz vietas. Un vēl telefons noslīcis (tas nemaz nav tik reti, es šādā veidā esmu aizlaidis nebūtībā 3 telefonus). Ko tad?

Man tā vēl nav gadījies, bet arī šādam variantam jābūt gatavam. Vienmēr līdzi ir jāņem uzlādēts otrs telefons un droši jānoglabā. Savukārt tālruņa numurus es uzrakstu uz lapiņas un arī ielieku tā, lai problēmu gadījumā tā nepazustu vai neizmirktu, bet cipari būtu salasāmi.

Ir forši atrast pašam savu vietu nakšņošanai pašā upes krastā

Latvijā ir upes, kur esi pirmais

Vai vari man nosaukt upes, pa kurām esi braucis?

Visas nemaz nevarēšu pateikt. No lielajām ir Gauja, Venta. Tālāk ir pieteces, kurām es nemaz nezinu nosaukumus. Tie ir salīdzinoši īsi posmi, taču super interesanti. Te, no copes viedokļa, var gaidīt pārsteigumus.

Tomēr pamēģināšu nosaukt. Sākšu ar Vidzemi. Salaca. Brasla. Izbraukta ir Gauja – no pašas augšas, arī vietas, kas kaut cik atbilst upes statusam. Fantastiska upe, bet ar milzu makšķernieku presingu no krastiem. Tas liek uzmanīties, ja gribi būt solīds. Piemēram, copmanim, kas iebarojis uz balto zivi un sēd ar pludiņu vai fīderi, ļoti negribas pasākumu sabojāt. Gauja nav Daugava vai Lielupe. Te ir pavisam citi dziļumi un platumi. Gaujā man nepatīk tie garie, taisnie posmi. Man labāk patīk mazākas upītes ar krasiem līkumiem un nezināmo sev priekšā.

Tātad Gauja, izņemot posmu no Murjāņiem uz leju, ar saviem caurbraucamajiem ezeriņiem tevi īpaši nepievelk. Bet kas tad?

Man personīgi interesanta ir Kurzeme. Te es arī visvairāk ganos un meklēju dažādus variantus. Abava, Irbe, Venta, Durbe… Kā jau iepriekš minēju, šīm upēm ir arī mazas pieteces, kur knapi laiva iet iekšā. Pieslīdi pie krasta un redzi ūdeņu sliedi. Ja esi ar kanoe vai smailīti, tur var viegli iebraukt. Rodas sajūta, ka esi šeit pirmais. Izdari pirmo spininga metienu un saproti, ka esi trāpījis bingo! Vai nav forši?

Un tad jau automātiski sāc meklēt šādas vietas!

Tieši tā. Citreiz pa dienu nenobrauc pat 5 km, bet krietni mazāk, jo dažas īpašas vietas vilināt vilina. Rodas baigais azarts. Nedzirdi pat, ka vēders sen jau kurkst un prasa kalorijas. Ja no malas paskatītos, tad, iespējams, acu vietā būtu mazas lampiņas, kas spīd arī gaišā dienas laikā. [Aivis smejas.] Tas viss pavelk uz baigo azartu! Te vairs nav svarīgi, ka tu katru spininga metienu vari iesēdināt koka zarā un tur, iespējams, paliks kāds dārgs vobleris. Parasti gan izdodas viņus kaut kā izkabināt. Bieži vien metiena attālums labi ja 10 metri, bet kas tur pieķeras! Liekas, ka te neviens cilvēks kāju nav spēris!

Vislabāk tev patīk Kurzemes upes. Vai Venta ar savām pietekām ir ideālais variants?

Nē, nav. Venta ar saviem krastiem ir ideāla vieta, kur ierīkot nometni nakts pārlaišanai. Protams, upe ir bagāta ar zivīm un skaistām vietām, kur pasēdēt arī ar grunteni vai nopeldēties un tā tālāk. Taču man Venta kā upe ir par lielu. Protams, tur ir vietas, kur ir arī visādas saliņas, pussaliņas, atstraumes, sēkļi, bedrītes. Interesanti ūdeņi un bagāti ar zivīm, bet… man šī upe ir par platu!!!

Labi. Gauja un Venta par platu. Par Daugavu vai Lielupi nav nemaz ko runāt. Kas tev šķiet visinteresantākā?

Piemēram, Abava. Te ir viss. Šaurums, dziļums, līči, sēkļi, strauji pagriezieni un daudz zivju. Šo varētu uzskatīt par vienu no manām upēm, kur laikā, kad Ventā ir augsts ūdens līmenis, ienāk ļoti daudzas sugas. Turklāt milzīgos daudzumos. Līdakas, asari, meženes, vimbas, raudas, brekši, taimiņi… Ir tikai jāizvēlas posmi, kur braukt. Tomēr tā nav vienīgā Kurzemes upe ar savu odziņu. Ir vēl, piemēram, Irbe. Bet jebkurā gadījumā, ja gribi baudīt copi vientulībā vai ar mazāku presingu, tad brauc darbadienās.

Rudenī vakariņas var sameklēt arī krastā. Gaileņu mērce ar dūmu aromātu...

Pusdienu pauze laivā. Viss mājās precīzi aprēķināts, nekā lieka

Vīķes uz spininga nāk ļoti labā izmērā!

Kāds ir tavs sugu standarts izteikti mazās upītēs, kur no laivas uz abiem krastiem ir labākajā gadījumā kādi pieci metri?

Pārsvarā sapali, asari un līdakas. Ko es nekādi nespēju saprast – kāpēc es pa visiem šiem gadiem nekādi netrāpu uz forelēm. Man viņas ir bijušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Arī krasti nav izmīdīti. It kā lienu cauri ar laivu pa pamatīgiem džungļiem, te cilvēks nevar pat pienākt pie ūdens. Bet foreļu nav. Te laikam man vēl ir jāmācās.

Īpašāks stāsts, ko speciāli noliku nost no teksta par asariem, sapaliem un līdakām, ir parastā vimba. Lūdzu nejaukt ar meženi. Parastā vimba kā traka ņem maza izmēra rotiņu un gumiju. Lieli, skaisti eksemplāri un pa mazajām upēm iet ļoti augstu! Ir trāpījušās arī meženes, bet tās jau retāk. Tad nāk vīķes.

Kas? Vīķes? Uz spininga?

Jā. Ļoti labs izmērs! Visi mānekļi mutē, bet mute jau liela! Turklāt ņem ne tikai mazos rotiņus, bet arī voblerīšus. Kā vīķes dabūn šos mānekļus mutē – es tiešām nezinu.

Interesanta ir sapalu cope. Izmanto mazos rotiņus un voblerīšus, bet tā auklas uztīšana un sapala grābiens ir labi ja pirmajos pāris metros pēc iemetiena. Ja copes nav, tad mierīgi var ātri uztīt auklu un mest atkal. Tā visu laiku. Ko esmu novērojis – sapali vairāk uzturas vai vismaz mēģina kaut ko darīt makšķernieka labā tikai no krasta joslas. Metīsi mānekli upes vidū – nekas nenotiks, lai cik vilinoša būtu vieta. Jā, mazajās upītēs esmu pārpeldējis pāri bedrēm un redzējis, ka lejā ir vesels bars skaistu, izcilu sapalu. Taču iepriekš tur esmu izmētājies un ar mānekļiem dažādojies, bet copes nevienas. Piemetu pie krasta, un viss notiek!

Vairākus gadus no vietas braucot pa vienu un to pašu posmu, esi ievērojis arī apgabalus bez zivīm?

Jā gan! Neviens gan nevar pateikt, kāpēc tā ir. Šādas vietas upēs ir tur, kur sākas mierīgs posms. Tur nav neviena zemūdens šķēršļa, neviena redzama sēkļa, nekā tāda, kas liktu upei mainīt ātrumu vai dziļumu. Mana pieredze saka, ka no šādām vietām zivis vairās.

Tajā pašā laikā upēs ir dažādi taisnie posmi. Tur neredz, kas ir apakšā, bet dziļums ir vismaz līdz 4 metri, un tur jau zemūdens šķēršļi guļ tieši pie grunts. Vizuāli šķiet, ka upe vienkārši plūst, savukārt lejā pie grunts kūsā dzīvība.

Taču te ir jāpiemin viens būtisks faktors – kādu zivi tu dažādos upes posmos gribi noķert. Šajās it kā tukšajās zonās balto zivju noteikti būs papilnam. Raudas, pliči, brekšuki – tie te vienmēr atradīsies.

Mēs jau vienmēr copē uzreiz gribam kaut ko lielu, spēcīgu. Bet aizmirstam, ka ir nepazīstama vai mazpazīstama vieta un ka kaut kas no plēsīgajām sugām varbūt te nemaz nemājo. Jo visvienkāršākais copes veids ir ņemt rokās spiningu un mētāt mānekļus. Savukārt balto copei ir jāgatavojas un zivs jāpievilina. Kā dari tu?

Uzreiz pateikšu par gruntsmakšķerēšanu. Braucienos ar laivu pa lielākām un mazākām upēm šis variants der tikai tad, kad jau esi atradis nakšņošanas vietu. Tad var samest gruntenes, sakarināt zvaniņus un sākt gatavot nometni. Tātad telts, malka ugunskuram, vakariņas utt. Tās ir foršas sajūtas.

Ar laivu laižoties pa upi, pludiņmakšķeri gan neizmantoju. Līdzi gan pludiņš un attiecīgais inventārs ir, taču tas nav lietderīgs pasākums. Galvenais ķeršanas veids laivojot ir un paliek spiningošana. Vakarā, izveidojis nometni un iekurinājis ugunskuru, uztaisu kaut ko līdzīgu gruntenei ar vienu trīsžubura āķi un mēģinu tikt pie kāda sapala. Nereti arī izdodas. Tas tāds patīkams vakara bonuss. Savukārt smagā gruntene ar tradicionālo zvaniņu kāta smailē var sagādāt vēdzeli.

Kāds inventārs tev ir līdzi laivā?

Man ierasti ir trīs kāti. Viens vieglais asariem, domāts smalkiem, viegliem mānekļiem, kā rotiņiem. Otrs kāts ir jau jaudīgāks – sapaliem. Trešais ir spinings līdakām. Šie trīs spēj glābt negaidītu pavērsienu aiz kārtējā upītes līkuma. Katram kātam galā ir māneklis, kas man tajā brīdī šķiet vislabākais, un tā es varu zibenīgi reaģēt atbilstoši konkrētajai vietai.

Peldot pa mazajām upēm, ļoti svarīgs ir klusuma faktors. Braucot pa Ventu un Gauju, nav jābūt perfekti klusam, jo platums un dziļums ir pietiekams, lai zivs no tevis īpaši nebaidītos. Tāpēc jābūt gatavam zibenīgai un klusai darbībai. Ja laivā būs viens universāls kāts un tu sāksi grabināties pa kastēm un meklēt piemērotāko mānekli konkrētajai vietai, tad būs troksnis, bet zivis mazajās upēs ir ļoti tramīgas.

Interesanta doma iezagās galvā – vienatnē laivojot, es nerunāju, klusēju 4 dienas!

No copmaņa par dakteri

Vai, braucot pa upēm, gadījušies arī kādi piedzīvojumi?

Kurzemē vienreiz braucu un pamanīju krastmalā pamestas mājas. Turpat arī ābeļdārzs. Pabraucu mazliet zemāk un izvietojos nometnei. Vienā brīdī izdomāju aiziet paskatīties, vai kokos nav kāda ābola, – un ejot uzgāju virsū medniekam, kas sēdēja mastā. Redzēju tikai zābakus. Pagriezos un klusām slīdēju atpakaļ. Tā arī nesapratu, vai viņš mani dzirdēja, bet labi, ka nereaģēja – jo nevar jau zināt, kas tur tagad caur krūmiem brien. Varbūt briedis?

Es domāju, ka, sēžot mastā, mednieks ir ļoti ausīgs. Ja viņš ir maliķis, tad trīstik ausīgs! Viņš gaidīja, kas iznāks no krūmiem. Tev paveicās...

Kad es jau gulēju, nakts tumsā bija šāviens.

Un teltī uzradās caurvējš?

Vispār jau nejutu. [Aivis smejas.]

Vai kādreiz tev ir ienākusi prātā doma: o, vellos, nu gan ir mēsli!

[Aivis ietur pauzi.] Ja runājam par nopietnām ziepēm, tad viena reize bija. Copes kolēģis iedūra sev kājā nazi. Ejot uzstūma virsū kāju nazim, ko pats smiltīs bija nometis. Kamēr es funktierēju, kas, ko un kā, viņš to nazi pats izvilka ārā. Es brūci apstrādāju ar attiecīgiem medikamentiem, un beigu beigās iztika bez nopietna asiņu zuduma un infekcijas. Aptieciņai, starp citu, noteikti ir jābūt līdzi. Man tas liekas pats par sevi saprotams.

Noslēgumā vēl intrigai – vai tev copes piedzīvojumos ir sanācis uzkāpt virsū lācim, vilkam vai baurā ejošam alnim?

Trakākais, kas man ir bijis, – mājās palikusi labāko mānekļu kaste!

Tas ir trakāk nekā trīs lāči, kuri nāk apraudzīt, kas tajā teltī dzīvo!

Taču briežus esmu saticis. Pirmā tikšanās Kurzemes mežu upītes krastos man bija ap bauru laiku. Uzreiz nāk prātā filma “Juras laikmeta parks”. Sajūta tāda, ka esi atpakaļ dinozauru laikmetā. Tad jautājums ir tikai viens – tu viņiem būsi brokastis, pusdienas vai vakariņu uzkoda. Un vokāls briežu tēviņam ir fenomenāls. Taču pakāpeniski ar to aprod.

Vēl interesanti ir, kad viens pats braucu pa klusu meža upīti un nobāzējos kādā līkumā. Uzceļu telti, paēdu un aizeju gulēt. Pēc brīža pavisam netālu sāk gaudot vilku bars. Tad gan roka neviļus pati pastiepjas pēc cirvja.

Bet cilvēka ziņkārība sniedzas ļoti tālu. Vienā šādā reizē nākamajā rītā gāju kalnā pēc pēdām mēģināt saskaitīt, cik tad pelēču te bija un kurp aizgājuši...

Ne asakas tev, Aivi, ziemas sezonu sagaidot! Un ne asakas visiem Latvijas copmaņiem! Gaidām ledu un kāpjam uz tā, domādami ar galvu!