Nepabarosi - nepaēdīsi

Pirms gadiem divdesmit kādā grāmatā (bet varbūt arī žurnālā vai gadagrāmatā par makšķerēšanu, neatceros), rakstā par brekšu copi kādā no Kurzemes ezeriem kāds pavārs vārdā Ivans Terentjevs raksta autoram teicis frāzi: "Nepabarosi - nepaēdīsi". Pēc šīs publikācijas izlasīšanas toreiz galvu vien nogrozīju, taču nolēmu šo vārdu patiesumu pārbaudīt graudu pieņemšanas punkta ūdenskrātuvē (~15x15m dīķī), kuru diezgan naski bija apsēduši vietējie puikas, mani ieskaitot - apkārtnē klīda baumas par vairākus kilo smagiem karpu eksemplāriem kas tur it kā mitinoties. Piebarošana toreiz man beidzās ar 1,1 kg smagas karpas izstīvēšanu no jau minētā dīķa. Pēc šī notikuma šis teiciens man nu tā pamatīgi iesēdās atmiņā.

Tā nu sagadījās, ka pēc skolas gaitām pajuka arī makšķerēšanas gaitas - līdz pagājušajā gadā vadot atvaļinājuma dienas netālu no kādas upes Vidzemē kādā pēcpusdienā aiz 'neko darīt' nolēmu pačolēt, kas tai upē labs rodams. Nekā jēdzīgāka par miežu, kukurūzas putraimiem un nerafinētas saulespuķu eļļas pie rokas nebija, nolēmu sākt ar to pašu. Taču pēc tam, kad otrā rītā īpaši neiespringstot ar veco labo padomijas gadu brūno stiklašķiedras makšķerkātu, kuru biju salāpījis kā vien varēdams, aprīkotu ar spalvas pludu, no upes izcēlu pāris brekšukus uz gramiem 500 un pusduci asarēnu, āķis atkal bija lūpā. Katru dienu brokastīs - svaigas zivis vai pusdienās - zivju zupa, kas papildināta ar pašu dārzā audzētiem zaļumiem un dārzeņiem - tā pēc Rīgas lielveikalu pārtikas ir ļoti laba pārmaiņa. Diemžēl par putras blakusefektiem toreiz nezināju, tāpēc brīnījos, kāpēc pēc kāda laika cope, kas tik aktīvi risinājās iebarotajā vietā, pēkšņi pārtrūka.

Ziemā diezgan daudz laika pavadīju lasot dažādu informāciju par iebarošanu un ēsmām, izpārdošanās izdevās sagādāt arī izejvielas iebarojamajai ēsmai (varbūt esmu pārāk aizspriedumains, bet veikalu gatavajiem maisījumiem īpaši neuzticos - varbūt tie strādā, ja copes vietai uzreiz ir jāpiesaista zivis, bet vai tie piesaistīs zivis iebarotajai vietai un liks tām atgriezties brīdī, kad vakarā pienāku pie upes ar kārtējo ēsmas devu?). Lieti noderēja arī aizvadītā gada putras pieredze + ievāktā informācija + pāris stundu darba šogad deva lielisku rezultātu: puskilo brekši pašā upes krastā ~1.5m dziļumā kļuva par diezgan ierastu parādību, bet piektdienas, 25. jūnija vakarā man izdevās atkārtot savu personīgo rekordu - tikai šoreiz tas bija breksis 1,1 kg svarā (pērn lielākā zivs bija 850g smaga rauda (vai varbūt rudulis - neesmu pārliecināts) un mana mūža pirmais līnis, 33cm garumā).

Interesanti bija, makšķerējot pie upes, dzirdēt vietējo komentārus: "Skat, tur atkal kāds makšķerē! Droši vien te kaut kas ķeras", kā arī uz vietas sastapto makšķernieku stāstus, ka upē kaut ko var noķert tikai pavasarī un ka tajā vietā vispār neko noķert nevarot.

Kopumā ņemot, Līgo brīvdienu statistika:

20.06. - 2 plauži 400g un 600g;

22.06 - 1 plaudis 800g

23.06. - 2 plauži pa 400g katrs

24.06. - 3 plauži, 400g, 500g un 550g

25.06. - 2 plauži 1100g un 350g

26.06. - 4 plauži 550g, 450g, 400g, 350g.

Visi mazākie plauži, kas kļūdas pēc uzķērās uz āķa, bet kuru skaits netika piefiksēts, pēc makšķerēšanas tika atlaisti atpakaļ upē, lai paaugas. Jā, un vēl kas - ne Rīgas lielveikalu pārtikas rezerve, kas tika sarūpēta Līgo svētkiem, ne arī alus krājumi netika notērēti - vairāk nekā pusi nācās vien transportēt atpakaļ.