Stāsts par to, kas "lācītim" vēderā

Kā teiktu Vinnijs Pūks: "Ar zāģu skaidām galvā, tāpat kā ar bitēm stropā, meitenēm disenē, sivēniem aizgaldā un milzu lempjiem Mūžamežā - nekad neko nevar zināt". Tieši tāpat arī ar tiem vēderiem - nekad nezini, kas atklāsies brīdī, kad sāksi pētīt zivju ķidas.

Tieši tāpat man bija ar 25. jūnijā noķerto 1100g vieglo breksi, kurš pēc vispārējas apskates un izvērtēšanas tika nolemts neatgriezeniskai utilizācijai. Pēc izķidāšanas iedomājos paskatīties, ko tad šamējais ir ēdis, lai labāk saprastu nelielo Vidzemes upju brekšu paradumus. Tāpēc pēc ķidu izņemšanas šķērdu vien kuņģi pušu, lai apskatītos, ko šamējais ir lietojis uzturā pirms noķeršanas.

Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, ka brekšuka iekšās ir gaiši dzeltena masa. Sākumā nesapratu, kas tie ir par tārpiem, līdz brīdim, kad dzeltenīgajā putrā samanīju "ādiņas" no konservētās kukurūzas graudiem, ko biju piemaisījis iebarojamajai ēsmai. Tajā brīdī bija skaidrs, ko šamējais ir ēdis.

Makšķerēt tovakar devāmies divatā - ar savu laulāto draudzeni. Kamēr es krāmējos gar iebarojamās ēsmas traukiem, štellēju augšā lielo zivju glabājamo tīklu, slieku spaiņiem un uztveramo tīkliņu, makšķeri neskaitot, manējā jau bija salikusi savējo makšķeri un, uz āķa uzliekot mīklas bumbiņu, kurai galā kukurūzas grauds, jau pludināja ēsmu atstraumē. Nelielas copītes un pludiņa cilāšana liecināja, ka kādu tur, lejā, jau ir ieinteresējis šis speciālais 25. jūnija piedāvājums. Pēc pāris neizteiksmīgām copēm viss apklusa - izceļot makšķeri visa ēsma no āķa bija pazudusi.

Tā šis pasākums atkārtojās reizes piecas sešas. Pa to laiku jau biju sariktējis savējo makšķerkātu un upē uz grunts uzsēdināju kārtīgu Latgales slieku pušķi. Pēc pāris mirkļiem pluds diezgan strauji sāka grimt un peldēt prom. Piecirtiens, īss cīniņš (lai jau bikiņ paskraida šur tur, ātrāk pagurs) un lielais brekšuks krastā gan.

Saprotu to, ka brekškuks acīmredzot bija no gultnes uzlasījis visu tur tobrīd pieejamo kukurūzu. Bet šitādus trikus, kad kilogramīgs breksis no āķa mierīgi, bez emocijām nočūpstina visu tur uzmontēto mīklu un kukurūzas graudu, redzu pirmo reizi. Lieki piebilst, ka todien noķertajam mazajam (350g) brekšukam māgā atradu savas iebarojamās ēsmas "prastāko" daļu.