Trakā vakardienas cope

Palasot forumu, daudzi čīkst ka nav ko lasīt, tāpēc izdomāju ka jauzraksta par saviem intresantākajiem copes piedzīvojumiem.

Agrs piektdienas rīts, sanāk ka darbā pirmā diena ir brīvdiena, tāpēc nolemju doties uz copi. Izvēle krīt uz brekšiem, saldētavā no iepriekšējās reizes bija palikusi iebarojamā barība, to atkausēju, pievienoju paku ar svaigu, uzvāriju makaronus un jau deviņos biju pie upes. Brekši ņēma īpaši negribīgi, tāpēc pēc laika manu uzmanību piesaistīja asari, kas dzenāja sīkās zivteles pie krasta. Aizlienēju no copesbiedra spiningu ar poperi un sāku darboties. Jau pirmajos metienos asari mēģināja poperi apēst, taču tas laikam bija pārāk liels, neko darīt, ņēmu pārtaisīju vienu no savām gruntenēm par spiningu, uzsēju auklas galā "kastmasteru" un devos ~300m pa straumi augšup patrenkāt meženes. Pirmās 20 minūtes absolūts klusums, nolēmu nedaudz pamainīt vietu un pagāju metrus 20 vēl augšup pret straumi. Pirmo metienu izdaru apmēram 60 metrus tālu, kad vizulis bija tuvāk krastam to nedaudz uzspēlēju pa ūdens virsmu, protams kādam nervi neizturēja un tūlīt pat sekoja zibenīgs uzbrukums vizulim, taču mežene nebija aprēķinājusi uzbrukumu un pamauca vizulim garām, veiksme bija manā pusē un tajā pašā sekundes simtdaļā tā neveiksmīgi aizķērās aiz vēdera. Nepilnu 3 minūšu cīņa un nedaudz vairāk kā kilogramu smaga mežena bija manās rokās, pamērīju - 52 cm, tātad mēru tur, tad meženi "iemidzināju" un turpināju mētāt. Turpinājuma nebija, nolēmu atrgriezties pie gruntenēm. Trīs stundu laikā 1 raudiņa un 1 vimbiņa, vēl pāris nerealizētas copes. Galvenais jau ir proces, tāpēc necope īpaši mani neapbēdināja. Ap 14 manam copes biedram bija jādodas mājās, tāpēc paliku viens. Vēl kādu stundu ņēmos ap gruntenēm, baroju, pārmetu un citādi apčubināju gruntenes un centos izpatikt brekšu dievam, tomēr nekā, šodien nebija brekšu diena. Nolēmu doties uz mājām. Liekot kopā makšķeres, izdomāju ka kādu pus stundiņu vēl paspiningošu vietā kur noķēru meženi. Pēc piecpadsmit minūtēm man apnika ši aizraujošā nodarbe, tāpēc apsēdos krastmalā. Tajā pat brīdī mana sirds salecās, jo metrus 15 tālāk atskanēja lielas zivs radīts plunkšķis. Intuīcija lika nomainīt "kastmasteru" pret gumijas izstrādājumu. Klusām pielavījos pie tās vietas, kas bija apmēram 8 metrus plata aizstraume, vizuli raidīju tieši atsraumei pa vidu - nekā, sekoja otrais metiens un pamatīga cope! Piecirtiens, au viena no rezultatīvākajām zivtiņām nokosta. Pasmaidīju, jo tā dažreiz gadās, jāpiebilst ka pavadiņu nekad neizmantoju. Pārsēju citu zivtiņu un turpināju mētāt, BLAUKŠ pirmajā metienā pamatīga cope, piecirtiens un galā jūtu ārprātīgu smagumu, pirmā doma sams, nē milzu znadarts. Tad pēkšņi lielā zivs uzpeld līmeņa visrspusē un saprotu ka man darīšana ar līdaku, pirmais iespaids 5 - 7 kg, līdaka ienirst un aukla paliek pavisam viegliņa. Sasodīts, jau otrā pēc kārtas. Saprāts ņem virsroku, pārsienu zivtiņu. Pirmais metiens un ATKAL PAMATĪGA COPE, tikai šoreiz zivtiņa ir izkropļota nevis nokosta, skārtoju zivtiņu. Metiens-cope-nokodiens. Skatos uz plīvojošo auklas galu un vēl 3 tvisteriem kas man ir atlikuši, sāku domāt kas te notiek, jo tā te parasti nemēdz būt. Sienu ceturto vizuli pie auklas. Seko ierastais Metiens-cope-nokodiens. Sirds sitas, adrenalīns līdz jumtam. Zvanu copes biedram un stāstu savu sāpi, šis saka ka pēc 20 minūtēm būšot klāt. Sagaidu copes biedru, kuram ir tikai viena pavadiņa. Neko darīt turpinu mētāt, brīnumi protams nenotiek un fantastiskā cope ir galā, tomēr nezaudējot cerības vienu divnieci izmānu krastā un tas viss no 8x8 metru aizstraumītes. Tagad gaidu nākamās brīvdienas, domāju ka lāsumainās dabūs trūkties.