Cope Zviedrijā

Kādu laiku atpakaļ devos nedaudz pastrādāt uz Zviedriju, nu esmu atpakaļ un mani mazie un necilie novērojumi, saistīti ar copi tur, "aiz uzkalna".

Pirmais, kas mani patiešām pārsteidza, bija licencēto makšķerēšanas vietu daudzums. Praktiski katram ezeriņam bija saimnieks, kurš ir gatavs tev to licenci notirgot. Un notirgos tikai un vienīgi tad, kad būsi uzrādījis kopējo makšķerēšanas karti.
Lieliski.
Pirmais brīvais rīts no darbiem un dodos uz tuvējo pilsētu. Iebraucu tankštellē, pavaicāt kur kāds copes veikals, kur kāds labs ezeriņš vai upīte... un iegādājos licenci uz divām copes vietām. Ezeru un upi. Ezeram 40 SEK dienā, upei 150 SEK. Jo upē ir foreles, varavīksnes un strauta. Strauta foreli paturēt aizliegts, varavīksnenes atļauts paturēt trīs, sākot no 50 cm. Pie sevis nodomāju: "nu nu, virs piecdesmit strautenes un varavīksnenes". Pirmais brauciens ir uz upi, jo tomēr ja ir, tad lai ir foreles. Ieteikumu lietot pīto auklu neņēmu par pilnu un aidā ar savu 0,12 uz kāta, 00, 0, un pirmā izmēra rotiņi un pirmie metieni upītē, kas ir apmēram Amatas platumā un dziļumā karstā jūlija vidū. Ceturtais metiens un tirinās galā. Tomēr ne forele, bet līdacēns, ar pašu lūpas maliņu iekodies mazajā roterītī, kurš tikai 6x mazāks par pašu līdacēnu. Skaidrs, pīto vēlams, varbūt par fluorkarbona pavadiņu. Domāts - darīts. Nomainu uzparikti, 4 izmēra mepps aglia long kapara krāsā un pirmajā metienā jau ir. Ir galā ZVĒRS! Zvērs bija nieka 200 grami virs 4kg strauta foreles tēviņš, gatavs visu savā ceļā noslaucīt un parādīt, ka pītā aukla ir priekš bērniem. Pēc mirkļa cēli nošļakstījis man seju aizpeld tālāk. Nākamais metiens - un pavisam cita cīņa. Saproti, ka galā ir kas vēl lielāks. Nevar, nu nevar tik vienkārši būt tik liela forele... un jā, nevis forele, bet 7,600 līdaka. Ja godīgi, tad maizītēm paturamu varavīksneni dabūju tikai pēcpusdienā, jo lielās man patiesi negribējās slaktēt nost dēļ maizītēm.
Un nu morāle. Zviedrijā ir ne tikai labas copes vietas, bet arī sakarīgi copmaņi. Noķer un atlaid ievēro katrs. Vismaz tie, kurus dienas garumā satiku. Laiž vaļā gan foreli, gan līdaku. Jo īpaši līdaku, kuru nemaz neuzskata par īpaši ēdamu zivi, tik vien, kā sportiskā gara un adrenalīna ieguvei. Foreli patur vienu, lai arī atļauts 3 (tajā upē). Līdaku atbrīvo tikpat saudzīgi, kā foreli.
Inspektori - visuresoši, redzīgi, toleranti un atsaucīgi. Un arī nedaudz sarūgtināti par latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, kuri kā gastarbaiteri brauc strādāt, licenci nopirkt nevēlas un nepērk. Sodus uzskata par papīriem ar kuriem noslaucīt ... paši saprotat ko.
Zivis ir zviedrijā daudz, ir ko vilkt un atvilkties, arī paēst un pārēsties. Un tomēr - vai tikai zviedrs var būt gana gudrs, lai noķerto zivi palaistu atpakaļ ūdenī, nevis iebāztu maisā? Vai tiešām ir tik trūcīgi ar pārtiku, ka atļautais paturamo zivju skaits ir nosacīti obligātais? Un vai aiz astes pastieptais zemmērs ir tā vērts, lai no viņa uztaisītu filejiņu ... kaķim?

Domāju ka nē!
V.

Noderīgas hipersaites:
Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūra
Saite ar upju un ezeru sarakstu, licenču nosacījumiem u.c.