Pirms pieciem gadiem Amatā...1.daļa.

Tikko biju uznesis televizoru uz trešo stāvu un izmetis iepriekšējo iemītnieku atstātās alus pudeles un citu drazu no sava, tā laika kārtējā, īrētā dzīvokļa, es visā tajā pārvākšanas procesā uzdūros uz saviem copes pribambasiem. Nu viss...man ar to pietika un pēc štrumu kārtīgas pārcilāšanas sekoja telefona zvans manam darba kolēģim un copes biedram.Saruna bija īsa,..."davai laižam"...,"uz kurieni"..."uz Amatu".."a tu esi tur bijis?".."nē"...."es arī". Tāds lūk bija sākums mūsu ekspedīcijai karstā, jūlija mēneša sākumā uz visiem tik ļoti zināmo un populāro upi Amatu.Par laimi nākamā darba diena bija piektdiena un man ar kolēģi (turpmāk tekstā "Juri") nedēļas nogale pēc visiem fīreru plāniem bija sagadījusies brīva.Slepena sačukstēšanās un ložņāšana par internetu,meklējot labāko upes posmu un maršrutu, bija šīs darbadienas neatņemama sastāvdaļa.Pasakot sirsnīgu "paldies" pēdējam uzmācīgajam klientam,bruņojušies ar visiem, tā laika pieejamiem,dažādiem pārvietošanās līdzekļu atiešanas laiku sarakstiem un eksotiskām padomju laiku kartēm, mēs devāmies uz ģērbtuvēm kur bija nobēdzinātas visas līdzi ņemamās uzpariktes. Divas mugursomas piebāztas ar drēbēm,copes štrumiem,ēdamo un dzeramo kā arī divi guļammaisi ar visiem apakšklājiem un viena telts, maršrutā Iļģuciems-Centrālā stacija, aizņēma vienu tramvajā pasažieriem paredzēto sēdēšanas rindu. Es ar Juri bijām iekārtojušies aiz mūsu aprīkojuma un kā divi noraidīti hokejisti skaitījām sekundes līdz brīdim,kad atvērsies tramvaja durvis…”Jabadabadūūū..esam stacijā”..gandrīz vienlaicīgi atskanēja neviltota prieka gaviles un gandrīz, kā cienīgā spiegu filmā, uz konduktora uzdoto jautājumu par mūsu copes galamērķi, mēs viens otram piemiedzām ar aci un atbildējām: “mēs jau bijām,tagad dodamies uz mājām,gāja sūdīgi”.

Pēc visiem aprēķiniem vilcienam uz Valku vajadzēja atiet 20.30. Atlikušo laiku līdz vilciena atiešanai mēs veltijām stacijas biļešu pārdevējas pratināšanai par pieturu punktiem un citiem izkāpšanai un atpakaļtikšanai svarīgajiem jautājumiem. Vilciens uzsākot kustību deva mums iemeslu velreiz ielūkoties mūsu somās. Nu kā tad…divu alus pudeļu kopā sišanās troksni nevar pārspēt pat šīs lokomatīves dzinēja un pārvietošanās trokšņu skaļā rībēšana.Citiem nemanot atveram katrs pa aliņam,izvelkam ārā topogrāfiskās kartes un velreiz pārplānojam savu maršrutu.Tātad….Braucam līdz pieturai “Melturi”,tad ejam līdz vietai kur sadalās sliedes un izvēloties sliežu ceļu kurš nogriežas pa labi, vālejam līdz upei…..”Tikss līdz upp..tad domās talāk”..ar šo frāzi, nu jau pulksten 10.00 vakarā , diez ko lielu pārliecību par veiksmīgu telts uzsliešanu šovakar, Juris man neiedveš.Tā arī notiek…….

No dzelzceļa tilta pāri Amatai, upē mēs nu jau varējām saskatīt tikai zvaigžņu atspulgu.Nu ko..”mēss tagad ir pie upp..ko tu tagad sakk”..es smejoties Jurim atbildēju…”Nu ko..nu ko..jāceļ telts”,kāds pie sevis nomurmināja un izvilka no somas kabatas lukturīti. Nepagāja ne mirklis,kad “drosmīgais” Juris jau bija nošļūcis no sliežu uzbēruma un ieniris zāļu un krūmu biezoknī. Es viņam sekoju un pateicoties visam mugursomā koncentrētajam smaguma centram, uzbēruma lejas daļā, man kaut kā nesanāca sabremzēties un riktīgi parāvu uz gurķi. Pārliecinājos,ka ar manu kātu un seju viss ir kartībā, es devos meklēt Juri. Nu nezinu…vai es pirmīt gulēju bezsamaņā vai kā, es vēl tagad nesaprotu……izrādijās,ka Juris jau pa to laiku ir smuki uzslējis telti un pat pamanījies saspraust telts mietiņus upes oļainajā krastā. Tālāk viss kā pie kārtīgiem tūristiem.Tušonka,makaroni,kvass….un protams arī satraukums par, nu jau pēc trīs stundām, gaidāmajiem piedzīvojumiem tik skaistā upē kā Amata…...

Tālākos piedzīvojumus ir iespējams izlasīt - www.willow.lv