Pirmās mēra līdakas šogad jeb Kā gandrīz nācās jauno vesti izmēģināt darbībā.

Nu tā, visa diena pagājusi vienā skriešanā, tagad žūst laiva, ir laiks mazliet aprakstīt šīs dienas notikumus.

Vakar vakarā, paskatoties Windguru, parādījās smaids, sola labu laiku, tātad kaut kur jābrauc, bet kur? Ir iespēja tikt uz vienu ezeru, kur pagaišgad noslēdzu spiningošanas sezonu, un čoms ar fīderi smukus brekšus dabūja. Bija doma aizņemties no čoma laivu, iebraukt pavelcēt, un viņš pats, lai pasēž ar fīderi. Nu jā, tā jādara.

No rīta mamma tā ātrāk pamodina, jābrauc pie ģimenes ārsta, man ērčpoti vajag. Kooo? Es tak vēl guļu. Celies! Lāaabi. Viens, divi.. un pusstundu nogulēju. Mamma ienāk – labi, guli, atbrauks tev vēlāk pakaļ. Ak, kāda laime, varu vēl pagulēt stundiņu.

Pulkstens jau astoņi, nu gan jāceļas. Uztaisu tēju, sasmērēju maizes, salieku somu. Tā, viss tā kā būtu, jāiet uz mašīnu. Zvans čomam – pēc 20min nāc lejā! Miegaina balss noņurd – labi. Tu vēl guli? Jā. Celies! Lāaabi.... Čoms pēkšņi atjēdzas - Eu, a moš abi spiningojam, neņem fīderi! Negribīgi piekrītu, jo domāju, ka varēšu laivā izplesties un viens pabraukāt.

Esmu klāt. Ejam pēc laivas. Šis izdomā pēkšņi – a varbūt braucam pa upi? Atkal nākas piekrist.

Tā, esam pie upes. Līmenis vēl 30cm virs vasaras, ūdens diezgan netīrs, necik cerīgi neizskatās, bet, ja jau esam atbraukuši, tad jābrauc. Sēžamies iekšā un sākam. Pirmie pārsimts metri bez copes. Sāku jau nīdēt – es tak teicu, ka jābrauc uz ezeru....

Un tad notiek brīnums – čomam pirmā cope un līdaka nedaudz virs kilo laivā iekšā. Vēl pabraucam gabalu, atkal līdaka, vēl gabalu, atkal līdaka. Bet šīs mazākas, viens knapmērs, otra zemmērs. Es nesaprašanā, kāpēc man ne copes!?

Tā, un redzkur jau vieta, kur vasarā ir vienmēr, un jā, atkal čomam neliela līdaciņa ir. Un čoms tā starpcitu tik izsakās – tā parasti ir, man ņem, tev nē, bet kad tev sāk, tad ir lielas. Es tik tā nosmīnu. Beidzot man arī. Kas man arī? Man pamatīgs zaceps, izraustu no visām pusēm, nomuļļājamies minūtes piecas vismaz, nu knapi pārrāvu, 15lb pītā, bet tik izturīga, jauki.

Tad pagarš gabals bez copes. Tad vēlviena čomam. Līkums, kur zinām, ka ir labas vilktas, bet pašiem nav gadījušās. Čoms mierīgi tin, bet paliek smagāks, itkā nekustas, tik iet taisni, un kā iet tā aiziet. Nu nekas, gan citreiz. Uzlieku Maxrapu, pāris metieni un pirmā jau galā, bet ātri nokratas, nebija liela, bet pirmā uz Maxīša vispār. :) Un atkal, čoms mierīgi tin, nav nekāds rāviens, tik paliek nedaudz smagāks, atkal līdaka nāk klāt un kā iet taisni uz priekšu, tā aiziet, nu žēl, kādu lielāku jau varētu...

Neliels gabals klusuma. Iekritis ozols, aiz tā straume nekāda, es metu Maxīti, čoms X mānekli. Man galā, čomam galā. Man aiziet, čomam 2.3kg zaļā laivā iekšā. Tad atkal gabals klusumā. Bedre, kur nekad nekas nav bijis. Velku X mānekli, pag, kaut kas nav tā. It kā smagums nav, bet iet pa sānu, atnāk līdz laivai un izspļauj, nu kas tas ir!? Sāku jau satraukties, man vēl nekā nav, čomam jau 3 laivā un cik jau atlaistas. Metiens, un beidzot mazais muļķītis manu X mānekli sāk purināt. Tā, pirmā ir, lai peld! Pēc brīža vēlviena tāda. Čomam klusums, varbūt beidzot sākas mans uzvaras gājiens? Jau priekšalicīgi varu teikt – Jā!

Taisns gabals, kur vasarā viss aizaudzis, nekad nekā nav. Vienkārš metiens neko nepiedomājot, un Bams, uzsēžas viena. Nekratās, tikai staigā, nenāk augšā, velk pret straumi, velk zem laivas, ak šausmas, kas nu būs? Nekas nebūs, pirmo reizi uznāk augšā un sačokā iekšā, uz aci tāda ap 3kg. Nomocos gan ilgi, kāmēr atgūstu X mānekli. Cerīgās vietas dažas jau garām. Bet tur ir nākamās. Būs? Jābūt! Bet nav.

Un tad sanāca interesants atgadījums. Čomam X māneklis nedaudz ūdenī, varbūt 10cm iegrimis, laižamies pa straumi. Kāts palecas, mutulis, kas ta tur? Kāda tīri laba grāba čoma mānekli, bet īsti netrāpīja. :)

Priekšā divas lielas bedres, tajās parasti nav, bet aiz tām pirms diviem gadiem čomam 5niece bija. Šoreiz es gar to krastu braucu. Iemetu - nav. Dubults neplīst, iemetu - nav. Nu ok, vēl trešo reizi, tad airējam tālāk. Iemetu, velku, un jā, uzsēžas laba, bet netipiski lielai, uzreiz uznāk augšā, varbūt tomēr nav tik liela? Staigā no vienas puses uz otru, zem laivas, pret straumi. Uznāk, čoms ņem ar sačoku, izmūk. Man jau visas malas trīc. Nu ņem tak, davaj tagad, nu tagad, nu paņem tak! Ņem, ir, jāa! Nē, nav, sāk trakot un izveļas, bet āķis ta paliek sačokā, man gandrīz sirds apstājās to redzot, bet viss ok, vēl ir galā. Līdaka nomierinas. Pēdējā iespēja paņemt. Smēliens un ir. Uzmanīgi ceļam iekšā. Jā! Tas ir darīts.

Un tad tikai viss sākās. Līdaka sāk trakot, galva pret bortu, laiva pušu, gaiss veļas ārā, līdaka trako, man praktiski panika sākas. Pa galvu, pa kaklu airēju tik ārā cik spēks, bet čoms priekšā, nevar airus pakustināt. Līdaka trako, negribas arī, lai tā izlec. Airēju cik spēks. Tā, pieķeros pie krūmiem un velkos krastā. Jā, bet, kas pa krūmiem? Pērnā zāle. Noplīst un atkal sāk laiva grimt. Tā, kaut kā esmu atkal pie krasta, nu gan krūms, pievelkos klāt, lecu krastā, velku ārā čomu ar pusgrimušo laivu. Tā, līdaka ir uznesta krastā, mans spinings arī, tagad var skatīties, kā čomam, lai palīdz :D Un tas viss notika minūtes laikā, varbūt mazāk. Mjā, ko es darītu, ja nebūtu tāds kolēģis, man sākas panika, a ko šis? Iebāzis īkšķi laivas caurumā un vēsā mierā komandē mani :D

Krastā runas par to, ka būtu, ja būtu. Kas būtu, ja tiktu nobraukt visu gabalu, ne tikai pāris stundas. Žēl, bet nekas, lai paliek vasarai arī. Nomērījām – abas 88cm. Nosvērām – pirmā 3.92kg, otrā 4.92kg. Tomēr, re cik ļoti svarā var atšķirties.

Tad pāris kilometru gājiens, pāri pļavai, cauri mežam, līdz tuvākajam ceļam, lai tiktu mājās, sākas lietus, krusa, labi, ka ne vēl sniegs :D

Mammai uz svētkiem būs kotletes, man jauns rekords, forša dieniņa, tik daudz piedzīvojumu. Žēl, ka laiva tomēr nelīp, pagaišgadējā līme izrādās sakaltusi, rīt sola labu laiku, bet nesanāks tikt.... Nu neko, gan jau. Visa vasara vēl priekšā – rekordu gāšanai! Ne asakas! ;)