Makšķernieks, kopš sevi atceras. Galvenokārt viss saistīts ar pludiņmakšķerēšanu. Regulāri piedalās pludiņmakšķerēšanas sacensībās. Kā komandā, tā arī individuāli izcīnītas godalgotas vietas Latvijas čempionātos. Mūžīgs eksperimentētājs, kurš šādas rīcības " atļaujas" arī mačos. Pagājušā gadā izdevis grāmatu “Makšķernieka Dienasgrāmata”. Regulāri savās pārdomās par copi dalās arī ar žurnāla “Copes Lietas”, laikraksta “Diena", reģ. preses un citu masu mediju starpniecību. Viens no M.Oltes veidoto copes raidījumu ilggadējiem ekspertiem.
Sveiks Eini!!!
Braucot gar upi un meklējot brekšu vietu, noraksturo to ar vairākām pazīmēm.
Kam tur vajadzētu būt , kas liktu Tev sarosīt kātus un izbērt ne vienu vien kilogramu barības.
P.s.,Paņemt vietējo aborigēnu aiz .... : ))))), ne vienmēr darbojās. : )))
Sveiks.
Tā nemaz, tik vienkārši pateikt, kur atrodas brekši, un vēl braucot pa upi, nevar.
Vietējos " norakt" nav prāta darbs. Ja upe ir kā Gauja, Venta, Lielupes augštece........un t.t., tad skatoties uz krastiem var pateikt kur veči ir sēdējuši. Tātad, vairāk vai mazāk, ir pazīstama vieta, iespējams pat ilgstoši barota, un ko tad parasti baro? Ne jau raudu, vimbu vai sapalu. Reālākais ir breksis. Parasti tās ir aizstraumes, sēkļu kantis, vietas aiz mikro saliņām.
Uz rudens pusi breksis sāk iedzīvoties bedrēs, jo tur arī paliks pa ziemu. Daugavā, piemēram, breksi var pacelt tagad dziļās piekrastes kants joslās.
Līdz kilogramam uzturas vēl seklumā, bet lielākie eksemplāri jau soļo uz bedrēm.
Nu aptuveni tā, taču jāsaprot, ka katrai upei ir sava specifika, un tas ir 'loti būtisks faktors.
Pievieno savu komentāru