Sveiki.

Tā ir vecu veca problēma ar kuru sastopas gandrīz katrs copmanis kas brauc uz seklajiem ezeriem un sevišķi līņos un karpās. Metodes te ir tradicionālas un kaut kas īpašs te nav un diez vai būs, ja vien atskaita dīķa nosusināšanu, un zivju izšķirošanu. Taču tā ir tikai teorija kas reti kur ir piepildāma. Viena versija ir palielināt plēsoņu skaitu un tās būtu līdakas. Tā ir rīkojušies daudzi un rezultāti ir jūtami. No kurienes uzradās karūsas? Visi iespējamie ūdens putni, kam ir iespējas pārlidot no viena dīķa uz otru pāris gadu laikā ar pie pleznām pieķērušiem ikriem var sacūkot tā ūdenskrātuvi, ka maz neliksies.

Kas attiecas uz pašu copi, ja dīķis ir privātā īpašumā, tad nepieciešams sagatavot savas konkrētas vietas un nemitīgi barot, kaut ar nelieliem daudzumiem barības. Mazie tāpat būs nekaunīgāki, bet iestājoties tumsai tie manīsies mierā un tad jau iznāks lielās zivis. Bieži ir tā, ka no malas redzams virs iebarotās vietas izlec pa kādai nelielai zivtelei. Nav tā, kā kad uzbrukumā dodas līdaka, kad nolīst sīko lietus, bet gan atsevišķa zivtiņa pamūk malā pa ūdens virspusi. Tā ir labi zināma situācija un apzīmē tikai to, ka lielā zivs ir nostājusies uz barības, bet jautājums vai viņa grib baroties.

Vēl variants ir izmantot lielākus āķus, ar lielāku ēsmu. Teiksim naktstārpus ( kaut tos arī uz pusi mazāka karūsiņa spēj ievilkt mutē, ka prieks), izlasīt lielākus kukurūzas graudus, izmantot boilas. Līni var labi ķert arī ar pieklājīgu rupjmaizes bumbiņu uz āķa.

Nu kaut kā tā, jo tādas ļoti labas un īpaši kardinālas metodes kā tikt galā ar sīkajiem manuprāt nav. Nezinu cik liels ir dīķis, bet es ielaistu līdakas un turklāt uzreiz tādā izmērā lai viņām karūsiņas būtu pa zobam.