Pašos pamatos metodfīderis pavisam minimāli atšķiras no tradicionālās karpu makšķerēšanas, arī tur lieto dažāda izmēra un formas PVA maisiņus, kas pilda to pašu funkciju. No šejienes arī atbildes - barot var un var arī nebarot. Un, jo siltāks ūdens, jo barot var vairāk.

Ēsmas daudzmaz tās pašas. Metodfīderī biežāk izmanto mazus popapus, kas glīti nostājas virs barotavas. Tāpat daudz izmanto kukurūzu kā ēsmu komplektā ar mākslīgo peldošas kukurūzas graudu kā pēdējo - arī tāds variants glīti stāvēs virs barotavas. par makaroniem un citām grimstošām ēsmām - izveido barotavu, ievieto tajā ēsmu ar āķi un ieliec ūdenī, paskaties, kā tas viss tur uzvedas. Tad arī pats izdarīsi secinājumus.

Runājot par līderiem vai resnākas auklas gabaliem ir tā, ka ir divas problēmas - pirmkārt, sienot barotavu pie pamatauklas riskē ļaut karpai to pamatauklu pārgriezt vai nu ar muguras spuru, vai pret kādiem zemūdens asumiem. Otrkārt, tā pamataukla rīvējas pret karpas sāniem izvadīšanas laikā un saskrāpē ādu, sevišķi jau tām karpām, kurām nav zvīņu. Tādēļ aptuveni metru garš krietni resnākas auklas posms virs svina vai barotavas ir stingri ieteicams. Vienīgais jāpieskata, lai tas ir labi grimstošs un pēc iemetiena noguļas pēc iespējas tuvu uz grunts. Man patīk uz tā posma uzvērt grimstošās volframa trubiņas posmiņus, tādā veidā gan piespiežot to pie grunts, gan “salaužot” taisnās auklas posmu itkā atsevišķos gabaliņos, kas karpu mazāk biedē.

Visi šķidrumi strādā un tas nav vienkārši marketings.

Taču - ir jāsaprot, ka plašā izvēle ir nevis tādēļ, lai piemuļķotu karpinieku, bet gan tādēļ, ka dažādos apstākļos un dažādiem mērķiem ir nepieciešami dažādi likvīdi. Līdz ar to ir ļoti liela iespējamība, ka neizprotot šīs lietas līdz galam, sanāk piešaut kaut ko ne to vai kaut ko ne tur. un tad beigās vaino likvīdus visus pēc kārtas, kaut gan patiesībā pie vainas ir pats makšķernieks.

Žurnālā ir bijis samērā daudz rakstu par dažādiem likvīdiem, derētu palasīt. No otras puses - patiešām, var arī bez tiem iztikt. Jo, ja tos nelieto vispār, tad arī nav iespēju neko sačakarēt. Der atcerēties, ka gatavās boilās jau ir gana daudz visādu likvīdu iekšā un dot kaut ko papildus ir jēga tikai tad, ja skaidri zini, kas tur pietrūkst. Ja nezini - vienkārši baro ar boilām!. Arī kukurūzā, kaņepēs un citās mums ierastās barībās ir tādi vai savādāki likvīdi iekšā, turklāt arī tur ir labums tas, ka ir maz iespēju pārdozēt. Savukārt, lejot vienkārši no pudeles šķidrumu, pārdozēt var sanākt pavisam vienkārši pat ievērojot uz pudeles rakstīto. Visbiežāk tieši pārdozēšana ir iemesls, kādēļ karpa metīs tavam galdam līkumu.

Man būtu ieteikums sākt nevis ar domāšanu pie veikala plaukta, bet gan no zivs viedokļa - kas tai pietrūkst un ko tādu vērtīgu tu varētu viņai iedot. un tad meklēt un atrast jau to, ko pats esi izdomājis. Kamēr neesi neko konkrētu izdomājis, klāt pie tā likvīdu plaukta patiešām labāk neej.

Protams. Sportisti visu laiku klipsē. Pēc iemetiena atklipsē.
Lai precīzo distanci ieklipsētu, to dara uz diviem krastā iespraustiem mietiņiem.

Liela vai maza, straume nes barības aromātu un karpas nāk tam pretī. No šejienes arī visa taktika. Piemēram, muļķīgi, mest tieši pa straumi uz augšu, jo tad karpai sanāk iet tieši pa auklu un arī visa sistēma uz gultnes stāvēs nepareizi. Utt.

Iemeslu necopei var būt ļoti daudz. Pirmais ieteikums būtu čakli vērot ūdeni, gan pa dienu, gan jo īpaši rītos un vakaros. Ja barotajā vietā var redzēt zivju iznācienus, bet tomēr nav copes, tad vaina ir ēsmās, montāžās. Ja barotajā vietā karpas iznācienus neredz ilgākā laikā, visticamaāk, ka zivis pie tava galda nav pienākušas. Tad tām nepatīk vai nu izvēlētā vieta, vai pati barība.

Te nu noteikti nav stingras matemātikas. Ne nu viņas nārsto visas reizē, ne nu tā atgūšanās fāze ir izteikta. Katrā ziņā nārsta laiks nebūt nav iemesls nebraukt uz copi, ņēmieni tāpat notiekas. Savukārt pēc nārsta, ja tāds vispār ir noticis, nekāda izteikta aktivitātes pieauguma arī var nebūt. Cita lieta, ka nārsts liek karpām pucēties kādās konkrētās ūdenstilpes vietās un tur vai pa ceļam uz turieni tās tad ir lielāka cerība noķert.

Ja karpas ir tiešām palielas un daudz, sāc ar visvienkāršāko kukurūzu. Kaut vai pārtikas veikalā nopērkamo konservēto. To var gan barot, gan uz āķa vai mata likt. Vietā, kur karpas netiek aktīvi darbinātas, tā ir laba recepte.

Ir ļoti daudz veidu, kā copēt dūņainās vietās. Tie visi grozās ap peldošo ēsmu izmantošanu, kas ļauj prezentēt montāžu virs dūņām. Taču tie ir samērā komplicēti. Tomēr jebkurā gadījumā pirms tam ir jāiemācās vismaz aptuveni noteikt dūņu biezumu. Derētu arī spēt pameklēt, vai starp dūņām nav kādi brīvi laukumi ar cietu gultni. Tādus izveido karpas pašas barojoties. Ja tādu atrod, copē no tā ar tradicionālām montāžām.

Nu, būs vien pašam jāspēj pasūtīt caur internetu. Varbūt no Tacklebox, tas uzticams veikals. Nav vienkārši ar muitām no Anglijas, bet viss ir izdarāms.