Var darīt abejādi. Dipošana parasti dod ātrāku rezultātu. Tikai nevajag dipot ar ķīmiskiem negaršīgiem dipiem, kas domāti āķa boilai.

Necopei var būt neskaitāmi iemesli, būtu jau forši, ja vienmēr varētu zināt, kur vaina. Runājot par pārnešanu, jāmēģina visādi. Ir bijušas reizes, kad karpai patīk tikai tā boila, kas diennakti nostāvējusi neaiztikta.

ja ir kuģītis, meklē piekrastē - metra, pusotra dziļumā, kur saule silda ūdeni vai vējš pūš iekšā silto ūdeni. varbūt ir kādas salas, zāļu malas, puduri pie kurām piesieties. Plika kante nav tas interesantākais, pa ko strādāt. Ja tā ir upe, tad, protams, tas stāsts varētu būt savādāks.

Karpām, tāpat kā citām zivīm, mēdz būt laikapstākļi, kas nelabvēlīgi ietekmē aktivitāti. Ķert tādās reizēs kļūst grūtāk un nereti nekas cits neatliek, kā gaidīt, kad laiks stabilizēsies. Tomēr nav tā, ka vispār nevar noķert. Šādās reizēs daudz būtiskāk izpaužas tās nianses, par ko daudz runā, bet bieži aizmirst-barības kvalitāte, montāžas diskrētums, barošanas precizitāte utt.

10 m dziļums ir baigi liels, labāk jau būtu meklēt seklākas vietas, kur ūdens siltāks. tad varētu arī vairāk barot. ja tomēr gribas copēt tādā lielā dziļumā, tad gan vairāk jāspiež uz atraktora vai dipa daudzumu nevis lielu barības apjomu.

Karpās pilnīgi noteikti ir pēdējais brīdis braukt. Ūdens temperatūra tiešām ceļās un līdz ar to arī karpām apetīte. Tāpēc jābaro arvien vairāk. Ja boilas ir labas, tad noteikti labāk ar vienām un tām pašām, lai zivis pie tām pamazām pierod un drošāk ņem. Ja brauc uz ilgāku laiku, tad sākumā liec naktenieku un vēlāk pārej uz boilu.

Karpām katrā ūdenskrātuvē ir izveidojies kaut kāds dienas maršruts, apmēram kā trolejbusam. Ar konkrētām pieturām. Līdz ar to Tev ir divi varianti - gaidīt, kad pienāks trolejbuss vai izkost visu maršrutu un apsteigt trolejbusu, cenšoties nolikt makšķeri tur, kur karpa būs pēc pusstundas. Tas viss ir saistīts ar ūdens temperatūras un skābekļa izmaiņām diennakts laikā. Un, protams, dabiskās barības galdiem. Karpai ir kaut kur māja, kur tā labi jūtas un ir drošībā un ir ēdnīca, kur tā barojas. Un tad ceļš uz ēdnīcu. Plus jau minētās temperatūras maiņas. Un skābekļa. Komplicēta puzle sanāk. Bet, ja koncentrējies uz vienu ūdenstilpi (kas, manuprāt, ir ļoti pareizi) tad centies izkost šos karpu maršrutus. Mēģini makšķerēt principiāli dažādās vietās un centies atrast kaut kādas sakarības.

Protams, ka vajag mēģināt. Tāpēc jau rakstu, ka strādā. Man pašam personīgi nav nekad bijusi baigā mīlestība uz kukurūzu, bet tas jau nenozīmē, ka visiem būtu tam jāseko. bet, noteikti to mēģināšanu atliec uz mazliet siltāku laiku, aukstā ūdenī karpas ļoti ātri aizies ciet.

PVA maisiņš, kurā saliek iekšā visu kopā, patiešām ir ļoti laba izvēle. Sevišķi pavasarī, kad nevajadzētu zivis pārbarot. noteikti liec maisiņā smalku barību - vai nu mikro peletes, vai kādu birstošo, kaut vai kombikormu. ļoti labi strādās samaltas boilas dažādu krāsu. noteikti pielej kādu no škidrajām barībām, tas pastiprinās aromātu un padarīs pašu maisiņu kompaktāku. ja sanāk, nopērc jauno aprīļa žurnālu, tur kā reiz par karpu copi agrā pavasarī ir liels raksts. kas attiecas uz montāžām, tad tur ir 50/50. Ir nianses, kas ir jāņem vērā izvēloties montāžu, tomēr labāk ir sākt ar to vienu, kas pašam labāk patīk un izkost to līdz galam pirms domāt par alternatīvām. Lielos vilcienos runājot, visas montāžas vairāk vai mazāk strādā praktiski jebkuros apstākļos. nianses ar laiku gan jau apgūsi. runājot par piņķerēšanos, tad tur ir vairāki iemesli iespējami. montāža nebūt nav galvenais. pirmais - iespējams tev ir pārāk ass metiens. ar karpu kātu ir jāmet maigi, bez asiem rāvieniem. kāta kustībai ir jāsākas lēni un pamazām jāpaātrinās. ja jau pašā metiena sākuma fāzē ieliek par daudz spēka, tad piņķerēsies praktiski jebkura sistēma. Šī problēma jo īpaši aktuāla ir tiem, kas grib par katru cenu mest pēc iespējas tālāk. Tur ir pavisam grūti iemest tā, lai nepiņķerējas. tādēļ tādās situācijās izmanto helikoptera vai chodriga montāžas ar cietām pavadiņām, kur praktiski nav iespēju sapiņķerēties. vai arī tavs variants ar pva maisiņu. otrs mirklis, kad montāža var sapiņķerēties, ir grimstot. lai tā nenotiktu, svins lidojuma pēdējā fāzē ir mazliet jāpiebremzē. To dara ar pirkstu mazliet pieturot un palēninot auklas mukšanu nost no spoles. pēc tam, tieši pirms svina iekrišanas ūdenī auklu aptur pavisam. Tādā veidā pamataukla pirms svina iekrišanas ūdenī nostiepjas, bet pavadiņa parasti nostājas tālāk par svinu un tā arī iekrīt ūdenī. auklu tur nostieptu visu laiku, kamēr svins grimst, līdz sajūt tādu kā "doonk" - tas liecina, ka svins ir atsities pret grunti. šādi gremdējot svinu nostieptā auklā sanāk, ka pavadiņa grimšanas laikā stāv vertikāli, jo svins to velk uz leju, kamēr trubiņa vai līderis saglabā slīpu orientāciju uz krastu. Pretējā gadījumā, ja tā nedara, svins strauji grimstot rauj uz leju gan pavadiņu gan līderi, abi atrodas pilnīgi vertikāli un pavadiņa aptinas ap līderi ar 100% garantiju. Turklāt jo dziļāka vieta, jo pamatīgāk sapiņķerējas.