To, kas atbilst konkrētajiem apstākļiem. Ja viena sistēma būtu labāka par citām, tad pietiktu ar šo vienu sistēmu. Vajag palasīt, iedziļināties atšķirībās un saprast, kad kura labāka. Tuvākajā CopesLietu žurnālā, piemēram, būs par karpu copi dūņās, kas ir ļoti tipiska situācija mūsu ūdeņiem.

Par ēsmām - vislabākā ir tā, kuru karpas ir pieradušas ēst. ja regulāri tiek barots ar kukurūzu, tad tā noteikti ir laba ēsma. Par barošanu. Barošanas iemesls karpu copē ir savākt pēc iespējas daudz karpu vienā punktā un noturēt tās tur pēc iespējas ilgi. Jo vairāk karpu būs vienuviet, jo labāk tās ķersies. Tāpēc iebarošana ievērojami palīdz, neatkarīgi no tā, vai ķer ar metodi vai tradicionālo karpfishing sistēmu. Tikko ielaistas zivis, protams, paātrina copi. Par garšām un krāsām neko īpašu nepateikšu, jāeksperimentē. Tradicionālās - dzeltenā, sarkanā, rozā - tās strādā visur. kā jau minēju, karpas labprātāk ēd to, pie kā ir pieradušas. Viss, kas ir jauns, izraisa interesei un varbūt arī nokļūst mutē, bet varbūt arī nenkokļūst.

Pilnīgi noteikti nav vienas stingras receptes šajā jautājumā. ir dažādas boilas un boilu kombinācijas, ir cieta grunts un dūņas, ir dažādas iebarošanas taktikas. Tas viss ietekmē shodu daudzumu. man ir jāzina viss augstāk minētasis, lai varētu kaut cik sakarīgi palīdzēt. Standartā gumijai ir jābūt, lai mats atietu no āķa aptuveni pretī spicītei. Garo āķu gadījumā gumija ir obligāta. izmantojot īsus āķus, piemēram wide gape tipa, vajadzība pēc gumijas ir mazliet mazāka. tomēr labāk, lai tā tur ir. Dažreiz, izvelkot makšķeri, gumija ir uzstumta augšā. Tas liecina, ka ir bijusi cope, bet zivs ir pamanījusies āķi tomēr izspļaut. Ja uz tādās montāžas karpa ņem vēlreiz, tad nogājiems garantēts. šī iemesla pēc daudzi lieto riņķīšus gumijas vietā. Riņķītis nepaliek uzstumts augšā, ja ir bijis nesekmīgs karpas ņēmiems. Mata garums standartā ir tāds, lai turot āķi vertikāli, boila knapi neskartos pie āķa līkuma. Mata saīsināšana ir veids, kā mēģina cīnīties ar nogājieniem, bet tas nav efektīvākais. Visvienkāršākais un efektīvākais veids, kā samazināt nogājiemus, ir vienkārši lielāks āķis. nevajag baidīties, tas copes neietekmēs tā, kā mums brīžiem liekas. Esmu bijis apstākļos, kad tikai pāreja uz 1/0 izmēra āķiem izglāba no nogājieniem. un 1/0 ir milzīgs āķis!!! Ja gribas ķert uz maziem āķiem, karpa ir jāpieradina pie ēsmas. tikai tad, ja tā tavu mata boilu neatšķirs no barības boilas un ņems droši, bez aizdomām, var likt mazākus āķus. Parasti tas varētu būt sesijas otrajā, trešajā dienā. Tādēļ gudri ir sākt copi ar lieliem āķiem un tad pamazām pāriet uz mazākiem. Lieleākā daļa gan dara otrādi...

Par fīderiem un gumijām neko neapteikšu, tas pie Grabovska aķis viens, kukurūzu un makaronus uz mata likt var, tas nodrošinās, ka karpas varēs arī saudzīgi atlaist. tikai jāparūpējas, lai metienā nekrīt nost. ja iemīca āķi barotavā, tad būs ok. Par vietas izvēli - protams, karpu makšķerēšana pareiza grunts izpēte un vietas izvēle ir puse no uzvaras. dažādi nelīdzenumi karpām patīk, arī cietāki pleķīši starp dūņām, logi vai koridori zālēs utml. Tikai nevajag šausmīgi piesieties pie viena punkta, dažreiz ir jēdzīgāk sākumā atrast pirmo karpu un tad barot to punktu, kur jau ir ķēries.

lielas starpības arī es neredzu. pamatdoma, lai āķis sagrieztos pareizi jau iesūkšanas brīdī, neatkarīgi no tā, no kuras puses karpa pienāk. bet vai tā tiešām notiek, to grūti saprast. katrā ziņā, daudz būtiskāka, manuprāt, ir āķa un boilas pareiza sabalansēšana. Ja nav nogājienu (shodu) tad tā, ir pazīme, ka sabalansēts ir labi. katrai boilai jau tā balansēšana sanāk savādāka un var būt arī tā, ka pie vienas boilas konkrētā pavadiņa strādā savādāk un pie citas (piemēram mazāk peldošas) sliktāk. jārēķinās, ka katrs popaps mazliet iesūc sevī ūdeni un tas, kas sākumā ir kritiski nobalansēts, pēc brīša jau ir nogūlies uz zemes. tad gan, piemēram, 360 grādu pavadiņa var nenostrādā, kamēr parastais popapa sējums ar sviniņu ir praktiski tāds pats, kā lieto ar grimstošajām boilām.

īsti nesapratu kas ir iebarojamās boilas un kas uz āķa liekamās. parasti jau mēs barojam ar boilām tādēļ, lai karpas pie tām pierastu, atzītu par labām un garšīgām esam un droši ņemtu to, kas ir uz mata. Tieši tā, kā tu jautā - jo vairāk dažādu sastāvdaļu tava barības kokteilī, jo lielāks jautājums rodas - kādēļ gan lai karpa ņemtu to, kas uz mata. boilai uz mata ir jābūt vai nu tādai pašai, kā lielākā daļa barības, tad karpa var nepamanīt atšķirību (ka āķis klāt) un apēst vienā tempā ar pārējām. Otrs variants, kad mata boilu ar kaut ko izceļ tā, ka tā liekas karpa īpaši interesanta. to dara ar kādu popapa cepurīti, uztaisa boilu lielāku vai mazāku par pārējām, utml. Tas viss atkarīgs no taktikas. katrā ziņā, katrai sastāvdaļai, kuru tu liec barības kokteilī, vajadzētu pildīt kaut kādu funkciju. nav tā, ka jo vairāk dažādu sastāvdaļu saliksim, jo lielāka jēga būs. ļoti bieži ir tieši otrādi un iemesls ir kāreiz tevis minētais.

Pirms un pēc pērkona karpām strauji uzlabojas apetīte. esi gatavs, ka sāks ķerties un pamēģini nenoraut vairs. Pirms pērkona bieži ir tā, ka karpām nekas neinteresē. un, jo ilgāks necopes periods, jo aktīvāk tās ķersies, kad apstākli nomainīsies.

Bebrs ir augēdājs un zivis neaiztiek. Manuprāt, karpai nevajadzētu no tā pārāk baidīties. Barības daudzums atkarīgs no tā: 1. cik daudz karpu to ēdīs 2. cik lielas karpas (lielākas apēd vairāk) 3. cik ilgi ēdīs (līdz nākamai barošanai) 4. cik ātri sagremos (jo siltāks ūdens, jo ātrāk) Pat ja tev tur dzīvo tikai viena karpa, puskilogramu pārtikas vasaras vidū tā notiesās ar gardu muti un diez vai kas pāri paliks. tā kā ber droši. ja nu ir šaubas, vai tas ēdiens tiek apēsts, vienmēr jau var pēc tam ienirt un apskatīties. kukurūza ir dzeltena un to ļoti labi var redzēt. Par skābšanu un rūgšanu pavisam nesatraucies. Tieši otrādi, mazliet ieskābusi (ierūgusi) kurkurūza ir daudz labāka barība nekā svaiga, tikko sagatavota.

tad meklē karpu dakteri rokā.