kaņepes karpām loti garšo un tās bieži tiek izmantotas iebarošanai. vienīgā bēda ir tā, ka tās nevar uzspraust uz mata. karpas var tik ļoti aizrauties ar kaņepēm, ka neko citu vispār neēd. tādēļ parasti to daudzumu kopējā katlā uztur nelielu. ļoti vērtīga ir arī tā sula, kas sakrājas kaņepes vārot, to noteikti arī atstāj kopējā katlā maisot visādus barības kokteilīšus. kas attiecas uz boilu gatavošanu, tad vienīgā sastāvdaļa, ko tur var ieburzīt, ir kaņepju eļļa (hemp seed oil), kas šad tad arī tiek lietota. Tiesa, efekts ne tuvu nav tāds, kā no pašām kaņepēm. ir citas eļļas, kas strādā labāk. tomēr reizēs, kad gribas kaut ko savādāku vai mazāk nolietotu, kaņepju eļļa ir visnotaļ lietojama boilu sastāvā. par sliktu jau nu noteikti nenāks, sevišķi siltā ūdenī.

Nezinu, kas tur ir malts, bet galvenais, kas būtu jāņem vērā, ir tas, ka vissvarīgākais šajā komplektā ir spoda kāts un spole. ar tiem nāksies darboties krietni vairāk un prasības pret tiem ir krietni augstākas. visbiežāk ir tā, ka spodu nespējam aizmest tik tālu vai tik precīzi, cik makšķeri un tas nozīmē, ka nevaram iebarot tur, kur varam makšķerēt. tāpēc spoda kātu jāizvēlas vismaz pakāpi, ja ne divas augstāku nekā pārējos kātus. ar tādu arī būs vieglāk mest, mazāks nogurums un līdz ar to arī varēs čaklāk sabarot. Savukārt, spoda spolei ir arī savi kritēriji, kas atšķiras no makšķeres spoles prasībām. pirmkārt, tīšanas ātrums - būtu labi, ja vismaz metru ar vienu apgriezienu var ietīt. arī svars un ērtība ir būtiska, kamēr, piemēram, nav nekādas vajadzības pēc kvalitatīvas bremzes, kur nu vēl pēc divām. Būtu labi divi klipši uz kasetes. Tāpat atsevišķi vajag piedomāt pie marķiera kāta. Tas nu vairāk atkarīgs no tavām spējām to kaut cik jēdzīgi izmantot. Ja spēj velkot svinu pa grunti smalki nolasīt tās struktūru, atrast līdzenas, no dūņām un zālēm tīras vietas, tad labs marķiera kāts ir neatsverams. Savukārt, ja aprobežojies ar dziļumu mērīšanu, tad to var darīt ar jebkuru kātu un nemaz nav obligāti staipīt līdzi atsevišķu komplektu, kas tāpat lielāko daļu laika stāvēs novārtā, bet marķēšanās procesam izmantot kādu no makšķerēm. tādēļ nepērc visu to komplektu uzreiz, bet pa daļām, katru atsevišķi rūpīgi apsverot.

tādēļ, ka pusdzīvs. pamēģini turot aiz astes nostādīt to ūdenī pareizi un pakustināt uz priekšu un atpakaļ - tādā veidā ūdens skalosies cauri žaunām un zivtiņa varētu pamazām atžirgt.

vienu un ne vairāk kā vienu boilu barošanai. jo ilgāk un vairāk ar to barosi, jo vairāk ķersies. turklāt labāk pa druskai un regulāri nevis visu uzreiz. jā, un labāk mazāks daudzums kvalitatīvu boilu nekā lielāks daudzums nekvalitatīvu vai vēl sliktāk - pelešu vai birstošās barības. tagad, šājā laikā vispār var būt risks pārbarot, tādēļ tiešām pa drusciņai.

tā jau ir boilu priekšrocība, ka baltās zivis netiek ar tām galā. par atraktivitāti runājot - kāda nozīme atraktivitātei, ja uz to nav iespējams noķert? turklāt no karpas viedokļa laba boila noteikti ir vērtīgāka par jebkuru birstošo barību. turklāt tai nav jāskraida pakaļ un jātērē enerģija. vienīgais jēdzīgais iemesls, kādēļ vispār birstošā barība karpu copē tiek lietota, ir kāreiz piesaistīt baltās zivis. karpa ar laiku pamanīs, ka ir kaut kāds tusiņš un piepeldēs pačolēt, kas te notiek. tomer lai tas tā notiktu, vajag, lai karpai kaut kas paliek pāri. otrkārt, tas viss strādā tikai tad, ja nav daudz plēsēju. ja tur apkārt sarodās lielas līdakas vai, nedod dies, sami, tad karpu vēl ilgi neredzēt. un visbeidzot - birstošā barība diez ko uz grunts neguļ, tā kā tāda migla kustās pa ūdeni visos dziļumos, zivis ar savu aktivitāti to vēl vairāk izkustina. pat ja tur pa vidu ir karpas (parasti mazās) tās ceļas uz augšu līdzi šim birstošās barības mākonim un no grunts vispār neko neņem. ņemot vērā visus šos aspektus, tavai taktikai ir ļoti liela iespējamība nodrošināt nulli sveramajā maisā.

izvilki divdesmitnieci? Garneles neesmu mēģinājis, bet esmu licis gliemenes un arī labi, turklāt pilnīgi par brīvu.

Protams, cerība uz copi krietni pieaug, ja pabaro kādas dažas dienas iepriekš. tad karpas mierīgā garā pie konkrētā veida boilas pierod un ņem to bieži un droši. nevajag intensīvi, labāk regulāri. Ja tas nav iespējams, joprojām boila ir ļoti laba ēsma, jo to var likt uz mata, to negrauzīs baltās zivis un tā tur būs līdz tam brīdim, kamēr pats to noņemsi. Neviena cita ēsma tāpat visas šīs funkcijas neizpildīs. Tiesa, šādās reizēs uz mata jācenšas likt kas īpaši atraktīvs - spilgtās krāsās, īpaši spēcīgi smaržojošs, sniegavīra kombinācijas, popaps utml - karpa šīs boilas ņem "uz interesi". Tā ir ļoti ziņkārīga zivs un visu nepazīstamo grib aptaustīt - ar muti. Barot šādās situācijās, kad cope ir tikai vienu nakti var ar jebko. katrā ziņā pierast pie konkrētas boilas karpas nepaspēs un tādēļ tā stratēģija noteikti jāatmet. Toties jācenšas kaut kā tās zivis tomēr pie sevis pievilināt un tādēļ lieti noderēs granulas, birstošā barība, kaņepes, dažādi škidrie atraktori, ko pievienot. var barot ar boilām, bet tās tad labāk pārgriezt uz pusēm vai četrās daļās, lai intensīvāk izdalās aromāti.

nezinu, nekad neesmu licis, bet der pajautāt Normundam Grabovskim.

pirmkārt, ir jāsaprot, priekš kam tas tiek darīts. pamatā divi varianti - padarīt auklu mazāk redzamu ēsmas tuvumā un otrs - atvieglot izvadīšanu krasta tuvumā. otrais ir aktuāls tad, ja krastā strauji ir dziļums, vieta šaura, makšķeru daudz un ir bailes, ka karpa (parasti maza) varētu sapīties auklās. vai arī gar krastu pastāvīgi kursē laivas, velcētājie utml. tad liek svinus (backlead), kas ir piesieti atsevišķā auklā un piecērtot parasti nokrīt. tādus uzver uz auklas pēc iemetiena un auklas nostiepšanas, noslidina uz leju burtiski dažus metrus un tad atbrīvo auklu, ļaujot svinam novilkt auklu pie zemes. Copes jūtība samazinās, tie svini pēc pieciršanas ne vienmēr nokrīt, tad sitas ap kāta galu, ne īsti slīdz uz leju, ne nāk augšā - vispār čakarīgs pasākums. ja var iztikt, vajag censties iztikt. otram mērķim atkal ir divi varianti - gremdēt auklu ar lidojošo backlead un ar pašu auklas svaru. Lidojošais (flying back lead) verās uz auklas virs līdera un metiena brīdī gaisa pretstības dēļ noslīd kādus 10-15 metrus pa auklu uz augšu. tādēļ viņš ir jāliek ar plato, neaerodianmisko galu uz priekšu. izvadīšanas laikā viņš diez ko netraucē. nav lietojams kopā ar šoklīderi, jo nepārslīdēs pāri tā mezglam un taja ieķersies. tomēr jāsaprot, ka šoklīderi izmanto makšķerējot vai nu tālās distancēs vai ķērājiem bagātās vietās un par auklas slīcināšanu ne vienā ne otrā gadījumā nav jādomā. Parēķinot elementārus trijstūra leņķus redzams, ka auklas slīcināšanai ir nozīme tikai tuvās distancēs un lielos dziļumos. lidojošos vajadzētu izmantot noteikti ar pītām auklām, ja nav zemudens ķērāju daudz. nu un, protams, ja ir vējš un straume. ja nav liela vēja vai straumes, auklu var slīcināt ar savu svaru. Pēc iemetiena to nostiepj taisnu, noliek makšķeri uz statīva un tad laiž ārā, 'ļaujot tai grimt un nogulties uz gultnes. šis process ir ilgs, var aizņemt pat līdz 15 minūtēm, atkarībā no dziļuma un auklas grimšanas ātruma. šajā laikā aukla laiku pa laikam ir jāpadod ārā, jo tā visu laiku nostiepsies. pēc tam uzkarina svingeri vai kāds nu tev tas copes signalizators ir, uz vismazāko svaru. kāta tuvumā aukla atkal pacelsies no svingera svara, bet par to nav jāuztruacas - tālumā tā vienalga paliks guļam. copes jūtība, protams, krietni samazinās, kaut gan es pat uz amūriem esmu strādājis ar šo risinājumu un bija ok. fluorkarbona pamataukla šim risinājumam, protams, ir vispiemērotākā, jo grimst ātrāk un stiepjas mazāk, saglabājot copes jutību augstu. savukārt, parastās auklas ir dažādas, grimst dažādi, ir pat tādas, kas negrimst ne s, gaidi kaut stundu. var veikalā pirms iegādes nogriezt gabaliņu un mēģināt noslīcināt ūdens glāzē - viss atri top skaidrs.