nezinu, piedod.

makšķerējot mega distancē nepieciešams liels svins - vismaz 200-240 gr, turklāt vēlams plakans. tas tādēļ, ka velkot atpakaļ mazāku svinu ir iespēja izkustināt no vietas. otrkārt, svinam obligāti ir jābūt nost krītošam, savādāk būs nogājiens (jo ļoti smags svins). auklu pēc ievešanas stingri nostiepj, slicināt nav vajadzības (izņemot gadījumu, ja makšķerē uz stāvas pretējās kantes,bet ar šo labāk neaizrauties, tiesām var nepamanīt copi). ja ir aizdomas, ka šī nostieptā aukla traucē pārējām tuvumā novietotajām makšķerēm, tad to tālo kātu var arī pacelt gaisā, lai aukla iet tuvējai akvatorijai pa augšu - galvenais, lai tā nestāv pusmetra attāluma no grunts blakus citām makšķerēm. svingeri maksimāli nospriego ar vislielāko iespējamo svaru (ja fox regulējamais, tad uz 1, vai 2 stāvus gaisā kātam). cope arī tad, kad karpa iet uz sāniem auklas pretestības pret ūdeni dēļ izpaudšies kā lēns, bet tomēr vilciens, resp. nepamanīt nevar, tikai nevajag gaidīt baigo paravozu. signalizatoru vislabāk noregulēt uz maksimālu jūtību. piecirst vajag dūšīgi un arī vilkt var dūšīgi - monofilā aukla tādā distancē stiepjas desmitiem metru. ja tuvumā ķērāji, var droši no visa spēka vilkt, turklāt kāpjoties atpakaļ (pat skrienot) nevis pumpējot - tikai tā var novilkt tos pirmos metrus nost no zacepiem. pēc tam jau var iekāpt laivā un izvadīšanu pabeigt kaut kur ezera vidū.

tieši tā, kaņepes nevajag pārforsēt. ne vairāk kā desmito daļu no kopējā iebarojamā. mēdz gan būt reizes, kad var barot tikai ar kaņepēm un vienalga ķeras, tomēr labāk neriskēt - karpām tās tik ļoti iet pie sirds, ka tās var uz tām tik ļoti uzsēsties, ka vispār neko citu neēd. turklāt tās ļoti ilgi karpai jālasa, jo ir sīkas.

ja paliela straume, tad jā, pva ir ideāla taktika. tikai jācenšas pēc iespējas bieži pārmest un visu laiku vienā vietā, lai veidojas pastāvīgs barības un aromāta ceļš, kuram pretī pret straumi tad ari karpas nāks. papildus ar kobru var piešaut konkrētas boilas, lai karpām iegaršojas un tās sāk īpaši meklēt tieši tavas boilas, tās tad arī liek uz mata. šajā gadījumā nav tik svarīgi, ka karpa to iebaroto boilu apēdīs simts metrus zemāk pa straumi.

visu jau pareizi domā - gan peletes, gan boilas, gan sēklas iebarošanā tik nāks par labu. nezinu, kas tā par upi, cik liela straume. piedomā, vai to barību pārāk tālu nenones. pret to var cīnīties, piemēram, iebarojamās boilas griežot uz pusēm. a skaidri zini,ka tās karpas tur ir? ķerot brekšus tām laiku pa laikam arī vajadzētu pieteikties.

vienīgais, ko zinu, tas par to ierīšanu - jāgaida, kamēr sāk stiept prom, nevis jāpiecērt pie pirmā piesitiena - tāda ir mana minimālā pieredze. par pārējo man nav nekādas sajēgas, sams nav karpa:)

nu? un kāds ir jautājums?

labāk Normundam Grabovskim šo pajautāt.

godīgi sakot, es nesaskatīju, ka tie ir ūdensrožu ziedi, uz ko viņš tur ķer, drīzāk jau peldoša baltmaize. tomēr ja tas tā tiešām ir, tad teikšu, ka nebrīnos - mēs vēl ļoti daudz ko nezinām par karpu barošanās paradumiem, jo īpaši tādēļ, ka tie ļoti atšķiras dažādos ūdeņos. esmu dzirdējis stāstus, piemēram, par milzu karpām kaspijas jūrā, kas barojas ar lotosa augļiem. tāpat - ja krastā augtu ķirsis un ķirši birtu ūdenī, karpas tos ēstu. arī par kukaiņiem - ir vairākas pazīmes, kas liecina, ka karpas barojas arī ar ūdenī sakritušām vabolēm u.c. kukaiņiem. tās ēd arī gliemjus un vēžveidīgos un arī uz spiningu noķertās karpas, iespējams, liek domāt, ka pat mazas zivtiņas tās, kā minimums, interesē. lai nu kā, secinājums ir acīmredzams - dabiskā barība, kas atrodama uz grunts ne vienmēr spēj apmierināt visas karpas vajadzības pēc dažādām aminoskābēm, tādēļ šīs trūkstošās aminoskābes tiek meklētas citur. cilvēkam ir tā priekšrocība šīs trūkstošās aminoskābes atrast kaut kur dabā, pārstrādāt un izdalīt lietojamā veidā un iestrādāt karpu barībā, parasti boilās. tieši tādēļ tad karpas arī lielākoties dod priekšroku tai vai citai boilai nevis dabā (ūdenī) sastopamajai barībai. pretējā gadījumā viņas vienkārši ēstu tikai savus tārpeļus un uz boilām nemaz virsū neskatītos. otrs aspekts, kas jāņem vērā, ir karpas nespēja noskaidrot vai tas kaut kas (arī ūdensrozes pumpurs) ir kaut kas ēdams, savādāk, kā tikai pagaršojot. tādēļ tā ņem mutē viskautko (arī dzeltenu plastmasas gabalu), lai noskaidrotu, ir ēdams vai nav. jo īpaši, ja tas plastmas gabals kaut nedaudz smaržo pēc ēdiena. ar visu šo es gribēju teikt, ka karpas ķert uz dabiskām barībām (tai skaitā, iespējams, uz ūdensrožu pumpuriem) var (un daudzi tā dara jau ļoti sen un darīs vēl ilgi), tomēr efektīvāk un vienkāršāk ir ķert uz tām pašām boilām izņemot dažus ļoti specifiskus un retus gadījumus, kaut arī tajos es teiktu, ka labāk vēl mazliet paeksperimentēt ar boilas sastāvu nekā ķerties pie dabisko ēsmu likšanas uz mata.