izklausās garšīgi, bet samērā tipiski. karpas tur tiešām var būt lielas un arī prātīgas. tas, ka kāds nav noķēris, vēl neko nenozīmē, vienkārši tradicionālās metodes, kas strādā vasarā un rudenī, varētu nebūt īstās. par nārstu runājot - pašā nārsta vietā un laikā tiešām var neķerties, bet pirms un pēc tam gan. izpīpē, pa kurieni viņas uz to nārstu dodas, jābūt kādam maršrutam, grāvis varētu būt versija, sevišķi, ja tas iet uz dziļumu. uz tā maršruta tad arī izliksi savu slazdus. tiesa, nārstam vēl daudz par aukstu un ļoti iespējams, ka viss aizaugs pirms vēl nārsts nebūs sācies. bez tam - nārstam vajadzīgs ļoti silts ūdens un visbiežāk pie mums karpas to nemaz nesagaida, bet nārsta vietu tuvumā tusējas. izpēti gultni tajā vietā, iespējams, ka apakšā jau viss aizaudzis un iemestā barība sakrīt iekšā un nav karpām sasniedzama, tāpat kā tava boila ar āķi. pamēģini zigrigā pacelt popapu mazliet virs tām zemūdens svaigajām zālēm un vispār bez barošanas vai kādu barības mākoni visā ūdens dziļumā. ziņo par rezultātiem un nemet plinti krūmos, ja ar pirmo reizi nesanāk.

nezinu uz ko, bet nedomaju, ka ēsmas izvēle ir galvenais. Ventā pie karpas tikt nav viegli, jābūt pacietīgākam.

spombs neizber barību pa ceļam, tas ir pluss. lēnāk pielādēt - tas ir mīnuss. par zivju biedēšanu domas dalās, mēdz būt, ka izbiedē un mēdz būt, ka pievilina, sevišķi, ja tiek bieži lietots. barošanas apjoms ir daļa no kopējās taktikas, konkrēta ieteikuma nevar būt.

pirms pāris gadiem rakstīju žurnālā par to, kā gatavoties mačiem. īsumā neko jau daudz nepateikšu, sevišķi tādēļ, ka mālpilī esmu bijis tikai vienreiz un bez rezultāta, vieta bija pašvaka laikam un ar eksperimentiem aizrāvos. 1. izvelc labu sektoru, uz kuru pūš vējš, bet atceries, ka tas bieži mainās. 2. visu laiku vēro ūdeni, kur kāda karpa izlec, tur mēģini ķert. arī naktī, šī nav tā reize, kad var gulēt. 3. baro ar smaržīgām un krāsainām boilām, vēlams Ricworth, tās jau tur krietnā daudzumā pabijušas (zemene, tutti, kg1), bet karpas tās vēl nav atēdušās. 4. nemēģini izgudrot ameriku, dari visu kā parasti ierastajā copē. 5. slīcini auklas, nostieptas auklas seklos ūdeņos aizbiedē karpas uz trīs verstīm. 6. ja saulains laiks, mēģini pašas seklākās vietas, jo sevišķi, ja vējš pret to krastu. 7. paņem vismaz vienu spoli ar ļoti tievu auklu (0.22-0.25), varēsi tālāk uzmest pa izlekušo karpu vai uz kādu sēkli. karpas tagad diez ko necīnās, izvilksi elementāri, ja nebūs kādi koki tuvumā. 8. līdzpaņemto šmigu izlietosi dzeršanai no izcīnītā kausa.

neesmu manījis, ka Vidzemes karpas dotu priekšroku kaut kam citam nekā Kurzemes karpas. tas pats vecais - labas boilas, kukurūza utt. vislētākā un drošākā iebarojamā barība ir tā pati kukurūza, nopērc maisu, izmērcē, uzvāri un mauc tik iekšā. tikai ne pārāk daudz uzreiz. Tāpat populāra ir Dobeles dzirnavnieka kombinētā zivju barība. ideāli, ja tam visam pievienosi mazliet kaņepju, ko pagatavo līdzīgi kā kukurūzu.

aminoskābes var lietot iebarošanā neierobežoti, cik vien maks atļauj. tomēr, es domāju, ka pie mums ar šo mazliet pārspīlē. ja brauc uz copi pāris reizes gadā, tad jau var iegāzt pāris litrus, bet ja grib copēt katru nedēļu, tas trīs reizes jāpadomā. aminoskabes ir visās citās barībās jau iekšā, tiesa, ne vienmēr pareizajās un labākajās kombinācijās, bet tomēr - pārāk aizrauties nevajag tieši finansu apsvērumu dēļ. eļļas ir krietni lētākas un tās varētu leitot vairāk, tomēr ar tām ir cita problēma - tās slikti šķšt aukstā ūdenī un arī slikti gremojas. kas ir un kas nav aiksts ūdens, ir stiepjams jēdziens, bet, piemēram, tādā ezerā kā Kaķītis, silts ūdens nav nekad, vai gandrīz nekad. dziļumā, sevišķi tur, kur ir pazemes avoti, ūdens pie mums ir auksts gandrīz visu gadu. vislabākā metode ir speciāls termometrs, ko nolaist lejā un izmērīt, cik tad reāli tur tie grādi ir. jo starpība ar temperatūru ūdens virspusē var būt ļoti liela. tas pats ar peletēm - ja tās ir bagātas ar zivju eļļu, tad prātīgi, kaut gan, no otras puses, zivīm ļoti garšo. tās, kurās eļļas mazāk, var lietot drošāk.

ļoti normāls plāns. granulas nav obligāti kaut ka jāsalāgo, makšķerējot bez intenīvas barošanas drīzāk ir labāk maisiņā un apkārt sakombinēt dažādas barības, gan sastāva, gan krāsas, gan izmera ziņā.

pāris reižu baroju, mēģināju. reizes gan bija izteikti sarežģītas un neveiksmi tikai uz boilu vien varbūt arī nevajadzētu novelt. tomēr uz priekšu diez vai mēģināšu vēl. labāk ir gājis, ja baro ar triggu, bet uz mata uzliek triggu kopā ar pineaplee&n-butyric popapu.

1.-2. noteikumos atļauti ir divi, bet paņemot sievu vai bērnu līdz, var laist uz 4. jo vairāk kātu, jo lielākas iespējas uz copi. no otras puses - vairāk punkti jābaro, arī iespējas karpai sapīties auklās lielākas. braucot ar laivu un motoru vēl arī papildus iespēja uzķert auklu ar skrūvi. un arī tāds aspekts, ka, jo vairāk kātu, jo mazāk uzmanības pievēršam tam, kur tos liekam - tas no pieredzes. esmu copējis volgā uz 16 kātiem un nevienas copes:) 3. pat tad, ja ķeras tikai vienā punktā nevajag tur uzreiz likt arī otru kātu. parasti jau gribas un tad, kad pieliec otru kātu klāt, copes apstājas. noņem nost un pēc kāda laika aiziet. resp. ap 4-5 metriem pa vidu minimums. 4. protams, nav nekā piemērotāka barošanai, kā laiva. var to darīt precīzi līdz milimetram un var izklaidus, var dienā un var naktī un var tonnām un var pat ar šķidru zupu no spainīša (nopietni), no krasta nekad tik daudz neiebērsi, cik var iebērt ar laivu. 5. atkarīgs no dziļuma, seklā vietā karpai varētu nepatikt, ka kāds tai regulāri pa galvu braukā, kaut gan mēdz būt arī otrādi. dziļākās vietās baro, kad un cik gribi, noteiktas receptes nav. parasti jau ieved maksķeri un pie reizes virsū un apkārt uzbaro. tomēr galvenais, ka ar laivu var ļoti precīzi iztaustīt gultni, vislabāk ar garu kārti, un atrast īstos punktus un tajos arī precīzi ielikt makšķeri. tikai piedomā, lai liekot pavadiņa nesapiņkerējas!