maķšķerēšana šādos apstākļos ir ļoti sarežģīta. pirmkārt, vajadzētu tomēr izvēleties vietu tā, lai izvadīšanas ceļā čakārņu nebūtu. ja tas nav iespējams, var mēģināt braukt pakaļ ar laivu, bet diez ko cerīgi tas nav. otrkārt, ar pastāvīgu barošanu jācenšās karpas "izvilkt" uz tīrāku teritoriju, nekādā gadījumā nevar barot pašos čakārņos, jo tad karpa neparko negribēs nākt ārā. treškārt, iebarotajā vietā iemstajai makšķerei ir jābūt pietiekoši izturīgai, lai varetu maksimāli forsējot veikt izvadīšanu. tas nozīmētu vismaz 0,4mm auklu, vēl labāk pīto pamatauklu, jo monfilā tomēr stiepjas un tas dod karpai liekus metrus. tāpat vajadzētu izvēlēties ļoti izturīgu pavadiņu, vismaz 25lb, bet vēl labāk 35lb. pēc iemetiena jāaizgriež bremze ciet maksimāli - tieši tik, lai sabalansētu ar auklas izturību. kāts cieši jānostiprina krastā, pašam jābūt klāt un jāvēro kāta uzvedība - copes brīdī nekāds "paravozs" nav pieļaujams. tiko kātā ir kustība, maksimāli struaji rauj karpu prom no čakārņiem - vislabāk skrienot atpakaļ krastā. protams, ir risks izraut āķi no mutes, bet tas ir vienīgais risinājums. ja čakārņi ir pie zemes izvadīšanas ceļā, palīdzēs klipša sistēma ar nost krītošu svinu - karpa ies augstāk ūdenī. ja karpa tomēr ieiet čakārņos, atbrīvo auklu un kātu noliek pastāvēt - varbūt karpa pati arī atbrīvosies. ja pusstundas laikā tas nenotiek - jārauj nost.