Tas ir milzīga raksta vai pat vairāku rakstu temats, šeit tik plaši nevarēšu paskaidrot. Pamatdoma ir tā, ka rudenī karpas aktīvi barojas, uzkrājot enerģijas rezerves ziemai. Tas nozīmē, ka tās meklē labu, kvalitatīvu barību, kurā šādi enerģijas avoti ir, un vairs neskraida pakaļ krāsainām bumbiņām. Tapēc rudenī karpai vislabākā barība ir kvalitatīva, sabalansēta boila. Daudz tādu boilu. Toties nav vajadzības pēc spilgtām krāsām un spēcīgam smaržām. Pavisam labi būtu, ja ar šādām boilām būtu sākts barot jau vasarā, pamazām sagatavojot zivi rudens sesijām.

Otrkārt, ir jāsaprot, ka rudenī ūdens atdziest no augšas, līdz ar to siltāks ūdens ir ezera dziļākajās vietās. Tur arī būtu meklējama karpa. Tas ir diametrāli pretēji pavasarim. To pašu jāsaka par vēju. Ja siltās pavasara dienās labāk ir nostāties tā, ka vējš pūš sejā, tad aukstās rudens dienās tieši otrādi - jāmeklē aizvēja vietas. Tomēr arī saulainā rudens dienā karpa var izlīst pasildīties saules staros seklumā. Tiesa, tās būs tikai pāris stundas, kad saule tiešām kaut cik silda. Katrā ziņā, vislabākais karpinieka draugs rudenī ir iemetamais termometrs.

Protams, kad nāk virsū sals, pamazām karpu copē iestājas ziemas režīms, kas atkal ir pavisam savādāks. Tad ir strauji jāsamazina barības apjoms un jāmeklē veidi, kā ēsmu izcelt un padarīt atraktīvāku - ar spilgtākām krāsām un spēcīgiem, aukstā ūdenī labi škīstošiem aromātiem.