par nodošanu restorāniem neizteikšos, tur viss ir skaidrs.

savukārt, lielo un ne tik lielo karpu pārvešana no vienas ūdenstilpnes uz citu nav īpaši nosodāma, ja tas tiek darīts ievērojot visus nepieciešamos nosacījumus, lai nenodarītu pāri zivij. tādā veidā ir tapuši tādi slaveni ezeri, kā Ilgis, kurā karpas tika vestas un laistas no visas Lietuvas 20 gadu garumā. rezultātā ir augsta līmeņa profesionāli apsaimniekots ezers, kurā katru gadu notiek vairākas starptautiskas sacensības, bet iesācējiem ir, kur trenēties. Līdzīgi tiek veidotas arī citas ūdenstilpnes attīstītajā Rietumu pasaulē - katrs taču saprot, ka izveidot ezeru, kurā dzīvotu 15, 20 kg un lielākas karpas var tikai tā nevis mēģinot tās izaudzēt no audzētavu karpiņām. Tas, ka arī mums Latvijā ļoti noderētu šāds ezers ar pietiekoši augstu karpu blīvumu un normāliem izmēriem, kā arī kārtīgu apsaimniekošanu, ir acīmrdzami. Tāpēc pret karpu pārvešanu principā nevajadzētu būt pretenziju no kopējās maksķerēšanas attīstības viedokļa. cita lieta, kā tas iet kopā ar makšķerēšanas noteikumiem, kas vienā dienā ļauj lomā paturēt noteiktu daudzumu zivju (aizvesta karpa arī ir "paturēšana" no likuma viedokļa).

savukārt, ja satraukums ir par to, ka publiskajos ūdeņos zivju paliks mazāk, tad tas gan ir pamatots. es gan teiktu, ka Latvijas ezeros un upēs lielu karpu ir krietni vairāk nekā viens otrs no mums spēj iedomāties.

visbeidot, jautājums jau drīzāk ir diskutējams nevis par tiem, kas ķer un pārved vai pārdod, bet gan par tām privātajām ūdenskrātuvēm, kur tās zivis nonāk, resp. kas ar viņām notiek pēc tam. ja pēc gada tās tur tiek noķertas un apēstas, tad, protams, ir skumji.

īsumā - ja ir pārliecība, ka pircēja mērķis ir makšķerēšanas attīstīšana savā ūdenskrātuvē, tad būtu ok, savukārt, ja tādas pārliecības nav, tad no šīs aktivitātes būtu jāatturas.