tādēļ jau tās lielās izdzīvo, ka ir gudrākas un uz makšķernieku āķiem tik viegli nesēžas. vienīgais veids, kā pie tādas tikt ir būt vēl gudrākam un tomēr mēģināt piemānīt. pirmais, ar ko var paeksperimentēt šādos gadījumos, ir dažādot sistēmas un pavadiņas. pavadiņu veidi ir vairāki un katru no tiem šādos apstākļos der pamēģināt. ja karpa ir iemācījusies izspļut vienu sējumu, tas vēl nenozīmē, ka tikpat veikli tā tiks galā ar citu. tādēļ jau to pavadiņu veidu ir tik daudz. otrs veids, kā noselektēt lielās no mazajām gadījumos, kad mazās ķeras kā trakas, ir samērā intensīvi barot kādu laukumu, bet ķert šī laukuma malās - lielās parasti uzturas nostāk no lielā bara, bet nekur tālu arī nav - uzlasa to, kas paliek pāri un arī ziņkārība tām neļauj tā viegli noskatīties uz to rīšanu. trešais, kas mēdz nostrādāt tādās situācijās, ir ūdenī krietni ilgāk pastāvējusi boila salīdzinājumā ar tām, kas tiek lietotas iebarošanā. ķerot īpaši lielās, es, piemēram, mēdzu nepārmest makšķeri pat 24 stundas un vēl vairāk. protams, ar nosacījumu, ka esmu pilnīgi pārliecināts, ka tur apakšā nekas nav sapiņķerējies. aukla, pavadiņa un arī boila pārklājas ar zemūdens netīrumiem u.c. un izskatās daudz dabiskāk izraisot mazāk aizdomu. ja nav laika tik ilgi gaidīt, var vienkārši paturēt boilas kādu laiku tā paša dīķa ūdenī, bet tam būs tikai daļējs rezultāts. tomēr arī tāda mazāk smaržīga boila var lielajai un uzmanīgajai karpai patikt labāk nekā svaiga smaržīga. visbeidzot, klasika ir ilgstoša (2-3 nedēļu) iebarošana ar kvalitatīvām barības boilām (piemēram, trigga, kg-1, source) un tikai. iebarot var vienā vietā vai vairākās. jo lielāka karpa, jo lielāku priekšroku tā dod kvalitatīvai barībai un šīs boilas ir tieši tas, kas viņai nepieciešams. par sistēmām runājot, lielākai karpai der garāka pavadiņa (25 cm un vairāk) un samērā plaši izkaisīta barība (boilas) - lai tā atrastos pastāvīgā kustībā. tikai tad tāda gara pavadiņa droši nostrādās, savukārt ar īsajām tāds viltīgas karpas ir iemanījušās vieglāk tikt galā un neuzķerties. nu jā, droši vien lieki piebilst, ka visai sistēmai uz grunts ir jābūt maksimāli nemanāmai, piespiestai pie zemes, pieskaņotai pēc krāsas utt - par to jau rakstīju L.Hjuindaika grāmatas tulkojumos žurnālā pagājusogad, kurus noteikti der izlasīt, ja gribas ķert ko lielāku ar divniecēm.