Brekšu dejas var redzēt agros rītos, reizēm arī vakaros, pa dienu lielie rādās salīdzinoši reti. Es par brekšu deju saucu tos skatus, kad brekši kā delfīni iznāk pilnībā no ūdens, pietam izdara to ļoti klusu, kad uztrāpa uz vietu kur brekšu ir daudz, tad reizēm var redzēt vienlaicīgi iznākam no ūdens desmit un vairāk lielus brekšus, kolosāls skats. Mazākie brekšuki, ko es saucu par finieriem, tie gan taisa tādu specifisku plunkšķi ar asti, kad iemanās, tad var atšķirt pēc skaņas kas tā par zivi uzspēlēja, nu ar 90 % precizitāti var pateikt. Liela, mierīga zivs taisa lielu, klusu plunkšķi, pat precīzāk sakot tikai lielu mutuli uzmet, jo plēsīgāka zivs, jo skaļāks plunkšķis, visskaļāk uzvedās meženes, tad nāk līdaka, ak jā, kad Daugavā sams uzsit, tad norīb pus upe, teiksim asari vairāk šmakstina, ķerot mailes, lai sāktu „lasīt” upi vai ezeru paiet laiks, daži to tā arī neiemācās, jo makšķerēšanai var pieiet dažādi, var to padarīt par savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu, bet var arī vienkārši atpūsties ar makšķeri rokās, viss atkarīgs no katra paša.