"es vairāk koncentrējos uz copi nevis savas pakaļas ērtībām"- nesaki vis, Normund!) Kaut kādas ekstras ir cits stasts, bet kad ne pārāk veiksmīgi piemeklēta inventāra(sēžamā) dēļ pēc stundas sāk īdēt mugura vai bulkas, kļūst nedaudz pagrūti koncentrēties uz copi, it sevišķi, ja cope švaka))) Es pats, būdams kājnieks un riteņotājs, daudz esmu štukojies par tiem sēžamiem, kā kombinēties- nākas piedomāt uz priekšu- vairāk nogurt nesot kādu sēžamo turp un atpakaļ vai arī "pa vieglo", bet pēc tam izrādās, ka tur dubļi, sēdēt normāli neizdodas uttttt. Nereti sēž uz leduskastes- bet var gadīties izteikti slīps krasts, kādi akmeņi, vai mazums. Tā tie momenti ar laiku "uzkrājas", kad sāc štukot, kā un ko izdarīt, lai visa uzmanība tiek tieši copei, nevis stīvai mugurai)) Ar auto lielākā daļa tādu jautājumu, protams, atkrīt.
Bija man savulaik feins beņķītis, tiesa, saviem gabarītiem nebija viegls- tāds kā standarta karpu sēžamais, tikai miniatūrā un bez atzveltnes, kapitālas nolokāmas, regulējamas kājas, varēja iebāzt copsomā, tiesa, daļa konstrukcijas bija no plāna bleķa, bet maķenīt nostiprināju un sēdēju kā lielais))) Nosaukuma laikam nebija un nekur veikalos vai netā neesmu tādu redzējis- veikalā, kur viņam biju nejauši uzdūries, vairs arī tāds neparādījās. Šī bij viena no tām nospertajām mantām, par kuras zaudēšanu bija izteikta škrobe.

No savas puses varu nokomentēt, ka lietoju Windsor jau gadus 3. Krēsls izturīgs, bet nekāds gigants neesmu (75 kg). To makšķeres turētāju varēsi mest laukā uzreiz, tas nav lietojāms. Visādi citādi krēsls ir labs un ērts. Galdiņš ir super-lieta (tarpiņie, pavadiņiem, aliņam utt.). Kājas regulējās labi un var uz jebkuras virsmas dabūt krēsla līdzeno pozīciju. Kopumā es iesaku...