Sveiks! Jautājums iz vēsture. Ja atmiņa neviļ, kad bija man gadi 9 vai 10, paņēma mani līdz uz īstu brekšu copi. Process sekojošs-ierodamies uz copes vietu pievakarē, iesēžamies laivā un apbraukājam kāds 3 vietas-iebarojam. Tie bija vēl labie vecie laiki (80-tie gadi), kad veikalu plauktos izvēle iebarojamām barībām līdzinājās 0 (tas ir mans secinājums, jo īpaši par copes niansēm neinteresējos, galvenais, lai bija kāts un tārpiņš āķa galā) un viss tika sagatavots no standarta veikala produktiem un ko kurš vēl dabūja. Cik atceros par iebarojamo izmantoja ZIRŅUS (dzeltenos), tie tika novārīti un sapildīti tukšās cukura pakās (labais vecais Jelgavas cukurs). Pakas aizvērtas un tad izveidoti caurumi. Ja pareizi sapratu procesu, tad tas izskatījās tā-pakas nogremdē iebarojamās vietās, pa nakti tās izšķīst, izveidojot barošanās vietu, ļoti koncentrētu. Agri no rīta pati cope-un rezultāts lielisks. Visās vietās tika izvilkti smuki brekši (uz āķa naktstārpi, to atceros, jo tas arī ietilpa sagatvošanās procesā, kad pa nakti, ar luktura palīdzību gāja vaļā to "medības"). Tad jautājums sekojošs-vai šī iebarošanas metode ir arhaiska (varbūt kādu mācību no tā var izlobīt) un vai nostrādā zirņi kā iebarojamais? Saprotot kādās tagad ir alternatīvas, tavs vērtējums, jo pateicoties šādiem bērnības momentiem, laikam esmu kļuvis par copmani un kā zinām viss jaunais ir labi aizmirsts vecais!! Paldies jau iepriekš! Ne asakas! :)