Daugava un Lielupe ir īpašs stāsts, sevišķi jau Daugava, hesi ir upi krietni sabojājuši un zivju uzvedību tur ir pagrūti paredzēt, bet tik un tā darbojas copes pamat principi, ja 'visur ir dziļš, tad zivis koncentrējas uz sēkļiem un to tuvumā un otrādāk, cik nu man pašam ir tās Daugavas copes pieredzes, tad breksis tur ir jāpiesien, pietam jāsien viņš ir patstāvīgi, tā vienkārši piebraukt, iztaustīt grunti, pacopēt pus dienu un kaut ko labu arī noķert, gadās ļoti reti, es pats pavasarī un līdz vasaras vidum Daugavā meklēju seklākas vietas, tuvāk rudenim, jau dziļuma kantes. Parasti makšķerēt cenšos kantes - slīpuma apakšējā daļā, vai arī, ja izdodas uztaustīt, slīpuma vidus daļā uz kāda plaukta, breksis jau visu laiku nestāv vienā vietā.

Lielupē ir savādāk, it kā jau zivis klīst pa visu upi, tomēr bedru tuvumā brekšu cope ir daudz stabilāka visu gadu, citās vietās var trāpīt uz garām skrienošiem bariem, var ar barību kādu brīdi piesiet kādu daudzumu brekšu, tomēr laba cope tur nav regulāri, bet ir vietas, kur vairāk vai mazāk, tomēr pie loma tiec vienmēr un kā likums šādas vietas ir bedru tuvumā (tas nenozīmē blakus, tas var būt arī līdz kilometram no lielām ziemošanas bedrēm). Arī Gaujā breksis klīst pa visu upi, pa sēkļiem u.t.t., bet tagad viņu visbiežāk var satikt 'bedru izejās, vai tur pat uz kāda sēkļa, tomēr bedru nosacītā tuvumā.

Daugavas kantes ir fīdera auklai diezgan nāvējošas, ja zini šādas vietas un tur ir breksis, tad labāk liec slīdošo pludu(svins uz grunts), pluds var būt diezgan liels, sanāk tāds fīdera-pludiņmakšķeres krustojums, bet copi redzēt var labi un ar slīdošo pludu var copēt kaut 30 metru dziļumā, paskaties manu pēdējo raidījumu, par slīdošo velkonīti, tieši šāda sistēma arī der vietās ar stāvām kantēm un vidēju straumi