Izklausās ļoti interesants ezers, cik saprotu, tad runa iet par copi no krasta, ja pareizi saprotu, tad krasti ir purvaini un nedaudz pacelti virs ūdens, šādos ezeros copējot no krasta parasti tiek piekoptas divas taktikas, viena ir cope pie paša krasta, jo zivis nāk baroties tieši pie kājām, bet šādā gadījumā ir baigi klusu jāsēž un zivis nepienāk baros, tāpēc es parasti izvēlos citu taktiku, ja ezeram lielākie dziļumi ir tikai vidū, kur nevar aizmest, tad vienkārši izvēlos ērtāku vietu, piešauju attālumu, kurā pie attiecīga vēja varu precīzi iemest pludu un trāpīt barību, tas parasti ir ap 35-50 metriem no krasta, sabaroju un copēju. Savukārt, ja metiena attālumā ir kāda izteikta dziļuma kante, kaut vai kritums no tiem tevis minētajiem 0.8 metriem uz kādu 1.2 -1.5 metriem, tad uz breksi jācenšas iebarot šīs kantes lejas daļu, vai gadījumā ja slīpums ir tāds pagarš, tad maksimāli precīzi jāsabaro kaut kur slīpuma vidus, tad pērmet makšķeri pāri iebarotai vietai un klusiņām uzvelk ;ēsmu uz barotās vietas, tiesa dūņainā ezerā tuvāk ir pirmais variants, kad atrodi attālumu kurā vari ērti copēt. Ar barošanu ir tā, ka ja dziļums copes vietā ir neliels, nu 1-2 metri maksimums, tad barību ir jātaisa diezgan irdenu, tas nozīmē, ka nevajag likt klāt papildus saistvielas un arī pašu barību jātaisa tādu, lai tā aizlido līdz vajadzīgajai vietai, lēni nogrimst , bet dūņās neiegrimst, šādu efektu var panākt pieliekot gatavai barībai saulespuķu spraukumus, aptuveno puskilo spraukumu uz kilogramu barības, ezeros pats barību šauju ar barības kaķeni, kad piešauj roku, tad var panākt izcilu precizitāti. Barības mitrināšanai ir jāpieiet ļoti nopietni, jo ja tā būs pa šķidru , tad tā sasauks milzīgu daudzumu sīkzivju, kuras traucēs makšķerēt, ezeru īpatnība salīdzinājumā ar upēm ir tā, ka pirmajam barojumam jābūt diezgan palielam, nu bumbām 10 noteikti, pēc tam kādu brīdi, pat stundu, var lielas zivis nepienākt, jo ezerā zivis uz troksni ir bailīgākas kā upēs.