karūsas var uzreiz dalīt trijās daļās, dīķu karūsas, upes karūsas un jūras karūsas, lai arī visas tās ir sudrabkarūsas, tomēr uzvedaš tās pilnīgi savādāk, dīķa karūsas ir vis kaprīzākās, tās sāk ēst vēlāk, tikai kad ūdens isilst jau diezgan labi, arī ikdienā tās ir diezgan kaprīzas, upju un jūras karūsas, kuras parasti ķeram ostās, ir daudz mazāk kaprīzas un ķeršanas ziņā pateicīgākas, arī garšīgākas :)

lai arī karūsas var ķert arī uz gruntsmakšķeri un kaut kādos noteiktos periodos daudzi to arī dara, tomēr karūsa , tāpat kā rauda ir vidējo slāņu zivs, to rāda arī viņas mute, kas ir taisna, nevis vērsta uz leju, kā karpai. tāpēc ķerot karūsas ar pludiņmakšķeri ļoti bieži labāki rezultāti ir ja ēsma peld virs grunts, nevis guļ uz tās, es dodu priekšroku pludiņmakšķerei

no ēsmām slieka, grūbas, baltie tārpi, makaroni, mannā mīkla, maize, reizēm kukurūza, katrā gadījumā ejot karūsās nedrīskt līdzi ņemt tikai vienu ēsmu, zivis copē ir interesantas un noteikti vajag eksperimentēt