Diemžēl, reāli copējis tieši ar šo spoli neesmu. 2008.gada Daiwa katalogā ir teikts, ka tas ir ļoti populārs modelis saldūdens copei un to var izmantot arī jūrā. Šai spolei ir septiņi gultņi un viss pārējais, kas ir Daiwa spolēm: alumīnija korpuss, ar titāna nitrītu pārklātais auklas rullītis, lieliskas frikcijas bremzes, tvist baster utt. Pats es jau gandrīz desmit gadus izmantoju Daiwa Taurnament 2500i, kura pēc visa spriežot ir SOL iepriekšējais modelis vai kaut kas ļoti līdzīgs. Lašiem šī spole ir par mazu, bet forelēm pašā laikā. Izmērs 2500 ir ļoti piemērots lielākām foreļu upēm, kā Brasla un Amata. Es ar savu Daiwa 2500 izmēra spoli spiningoju, tā saucamos, taimiņus Salacas lejtecē. Daiwa spoles ir tik precīzas un kvalitatīvas, ka uz mazo, 2500 modeli var uztīt tievu pīto auklu un mierīgi spiningot līdakas. Vienīgais, Daiwa SOL var Latvijā maksāt diezgan dārgi.

Jā, par cik janvāris ir ļoti silts, tagad ir īstais, tā saucamo, taimiņu laiks. Jūras foreles jeb, tā saucamie taimiņi, dzīvo jūras piekrastē un pavasarī bieži ieceļo upēs, pie kam ne tikai tik lielās, kā Gauja, Venta vai Salaca, bet arī krietni mazākās upītēs un pat strautos. Pēc spēkā esošajiem makšķerēšanas noteikumiem tos makšķerēt nedrīkst vispār, izņemot, tā saucamās, licenzētās upes. Vispār, Latvijā licenzētā lašveidīgo zivju makšķerēšana tiek te atļauta, te aizliegta tikai Ventā un Salacā. Tieši patreiz licenzes uz, tā saucamo, taimiņu copi var nopirkt tikai Salacgrīvā un tās dod tiesības copēt tikai atsevišķos Salacas posmos. Gaujā jebkura, tā saucamo, taimiņu makšķerēšna ir nelikumīga.

Vispār, Latvijā ar makšķerēšanas noteikumu izstrādāšanu vienmēr ir nodarbojušies diletanti un neprofesionāļi. Piemēram, pašlaik ministra Vējoņa galvenais, ļoti labi algotais padomnieks makšķerēšanas jautājumos ir tāds Alvis Birkovs. Tas Alvis Birkovs patiesībā ir ir teātra režisors un diezgan vājš aktieris. Kādreiz, šis darbonis tēloja milici Rīgas kinostudijas mākslas filmā Aveņu vīns un nekādas saprašanas par zivīm un makšķerēšanu viņam nav. Tagad iznāk, ka Latvijā var nopirkt licenci, kura dod tiesības noķert TAIMIŅU, lai gan tādas zivs Latvijas ūdeņos vispār nav!!! Par taimiņu Latvijā tiek saukta jūras forele. Visi speciālisti zina, ka mūsu ūdeņos mīt tikai foreles. Strauta foreles Salmo trutta morpha fario un jūras foreles Trutta trutta. Patiesībā strauta un jūras forele ir viena un tā pati zivs, tikai var teikt, ka viena ir saldūdens, bet otra sālsūdens forma, lai gan tādi birkovi un vējoņi ir nokristījuši tās par taimiņiem. Juridiski strauta foreli ķert drīkst, bet tā saucamo taimiņu aizliegts, lai gan praksē atšķirt šīs zivis vienu no otras nav viegli, bet pierādīt tiesā, ka makšķernieks bija noķēris tieši jūras, bet ne strauta foreli vispār nav iespējams, tāpēc, ja Tev vai Tavam draugam ir paveicies Gaujā vai citā upē noķert, iespējams, tā saucamo, taimiņu, sakiet, ka noķērāt foreli.

Entuziasti izgatavo rotējošo vizuļu lapiņas no dažāda biezuma skārda. Ja skārds būs plānāks, tad izgatavot lapiņu būs visvieglāk, tā lieliski rotēs, bet tā lieksies un deformēsies, ja vizulis atsitīsies pret armeni, no līdaku zobiem un pat no atsitiena pret svariņu, vizulim iekrītot ūdenī. Esmu redzējis, ka viens specialists izgatavoja mazo rotiņu lapiņas no šķīstošās kafijas Nescafe buņdžas. Ja skārds būs krietni biezāks, tad lapiņu nebūs tik viegli deformēt, toties tā lēnāk rotēs. Mūsu ezeros līdakām patīk rotiņu lapiņas, kuras pēc formas atgādina MEPPS AGLIA robežās ap 4 un 5 numuru. Bumbiņas jeb krellītes, kuras izmanto montējot rotiņus parasti ir baltas, sarkanas vai zaļas. Diemžēl, krellītes nekalpo ilgi. No līdaku kodieniem tās plīst un tad rotiņš ir jāpārmontē.

Tādus rotiņus ar gumijzivi piedāvā Lucky John. Tie ir diezgan rezultatīvi. Ar gumijzivtiņas krāsu ir jāeksperimentē.

Ziemā labāk ir copēt ar to pašu šķērsbļitku nevis ar ūdu. Uz šķērsbļitku cope ir daudz sportiskāka un interesantāka.

Ar ņezacenļaiku var spiningot visu sezonu. Krāsai izšķirošas nozīmes nav. Latvijā parasti izmanto parastās ņezacepļaikas t.i. šūpiņš ar slēptu vienžuburu vai divžuburu āķi vai arī gumijzivi ar slēptu āķi un citreiz vēl kombinē gumijzivi ar slēptu āķi kopā ar rotiņu. Populārākās ņezacepļaikas ir Rapala, KUUSAMO un dažas amerikāņu. Gumijzivis un gumijzivis vai tvisteru kopā ar rotiņu piedāvā Lucky John. Es pats ņezacepļaikas lietoju reti. Tās iesaku lietot iesācējiem. Uz ņezacepļaikām parasti ir daudz copes, bet daudzām līdakām izdodas nosprukt.

Vispār pastāv uzskats, ka līdakām Latvijā paši labākie ir sudraba vizuļi(šūpiņi tai skaitā). Var izmantot arī citas krāsas, kuras ir piemērotas konkrētam ezeram vai upei. Līdaku šūpiņi uzreiz atšķiras ar to, ka tie pārsvarā ir izgatavoti no samērā plāna metāla.

Stāsta, ka uz mazo gumijzivi ziemā asari it kā ir saķerti Peipusa ezera vidusdaļā. Pats es nekad neesmu mēģinājis to darīt, tāpēc neko nevaru pateikt.

Jā, tas ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem braucot copēt uz Krieviju. Daži to cenšas atrisināt radikāli. Piemēram, es pēdējo reizi ķert lašus uz Ņencu autonomiju braucu sekojoši: vispirms ar vilcienu līdz S.Pēterburgai, tad ar vilcienu līdz Arhangeļskai un no Arhangeļskas līdz upes krastam ar čartera helikopteru. Citi makšķernieki, kuri regulāri braukā copēt uz Volgu turp lido ar čartera reisiem pa taisno no Rīgas. Kādreiz, vēl komunistu laikos, kad es lidoju uz Murmansku vai Sibīriju pašu vērtīgāko (spoles un kātus ņēmu līdzi lidmašīnā, kā ručnaja kladj), bet Ģedercevs pielādēja tik smagu mugursomu, ka to nevarēja pacelt ne viens krāvējs un viņš pats personīgi pieteicās palīdzēt iekraut lidmašīnā visu bagāžu. Mūsdienās nav labi lidot cauri Maskavai uz Kamčatku vai Volgogradu. Tiešām kāda soma var kaut kur aizķerties pārkravājot bagāžu no vienas lidmašīnas uz otru. Labāk ir braukt līdz Maskavai ar vilcienu un tālāk ar lidmašīnu.