Pats es no 1984. gada izmantoju krievu piepūšamo laivu NIROK 4, kura kādreiz skaitījās baigi labā, bet ar to protams, ka nav ko darīt lielos viļņos, bet tā šad tad pa maziem ezeriem, aizvējā tā der. Tagad ir milzīga piepūšamo laivu izvēle. Var pat nopirkt tādu laivu uz kuru ir iespējams uzmontēt benzīna motoru un droši braukt un velcēt pat ļoti vēlu rudenī. Lai aukla mazāk savērptos var, uztinot auklu, spolīti spraust uz zīmuļa, bet pareizi ir spolīti turēt pret bezinerces spoli un laist auklu caur pirkstiem. Aukla tik un tā savērpsies, bet lai to mazinātu, ja jūt, ka vērpjas par daudz to spolīti no kuras tin ārā auklu ņemt un pagriež to otrādi. Galvenais ir pēc tam, kad spiningosi lieto normālas karabīnes un problēmu ar savērptu auklu nebūs. Nekādā gadījumā kātu nesaīsini. Ja ir garš rokturis tad tas ir divrocis un to garo daļu ērti ir turēt padusē, tieši spiningojot līdakas no laivas.

Jā tā tas ir,- jo dziļāk laidīsi mušiņu, jo grūtāk ir pamanīt copi. Ja copē ar grimstošu līderi vai pat auklu F/S tad ir jāliek lietā visas iespējamās maņas,t.i. redzi, tausti un intuīciju. Ar tausti Tev ir jābūt visam skaidram tā pat,-ja jūti copi piecērt un velc. Intuīciju iemācīt nevar, tā atnāks pati, tāpēc uzsvaru liec uz redzi. Ir dzirdēts, ka daži iesaka pavadiņā iesiet ap 20 cm garu spilgtas auklas (baltu vai dzeltenu) nekvalitatīvas monofīlās auklas un tad to gabaliņu it kā var redzēt kā pludiņu. Es tā nekad neesmu darījis un iztieku savādāk. Lieta tāda, ka mušiņaukla ūdenī strādā ļoti interesanti. Mušiņa ūdenī seko katram auklas izliekuman un ja piemēram izdomāsi velcēt ar mušiņkātu ievērosi, ka mušiņa precīzi atkārtos laivas ceļu, lai cik līkumots tas būtu un sāks iztaisnoties tikai ja mušiņa aiz kaut kā aizķersies vai pieķersies zivs. Ja aiz kaut kā aizķeras uzreiz reaģēs visa aukla, tāpēc kad copē ar nimfu uzmanīgi skaties uz to auklas daļu, kura ir virs ūdens maksimāli tuvu tai vietai, kur tā sāk grimt un ja tikko ieraugi, ka sāk iztaisnoties uzreiz piecērt. Praktiski tas izskatās tā: teiksim iemet 12 metrus tālu, nimfa ar pavadiņas grinstošo daļu sāks grimt un virs ūdens paliks kādi 8 metri auklas, kura uz ūdens nekad nebūs izstiepta pilnīgi taisna, tā noteikti veidos lielāku vai mazāku līkni, Tev uzmanīgi jāskatās tieši uz šo auklas daļu un tikko kā pamani ka sāk iztaisnoties uzreiz piecērt.

Man arī labāki rezultāti ir uz tiem rotiņiem, kuriem uz āķa ir uztīta spalva, spilgts vilnas diegs vai arī tvisters. Ja spiningoju foreles, tad parasti izmantoju vizuļus ar it kā mušiņas imitāciju, vai retāk vienkārši uz āķa uztinu spilgti sarkanu vilnas diegu. Uz taimiņiem pavasaros ir ļoti efektīgs tieši spilgti sarkanais vilnas diegs, jo galu galā arī visas klasiskās jūras foreļu jeb taimiņu mušiņas ir ļoti spilgtas. Spiningojot līdakas ezeros es vienmēr uz rotiņa āķa uzspraužu tvisteru. Ar pilnīgi plikiem āķiem es ar rotiņiem spiningoju parasti tikai lašus. BLUE FOX rotiņi ir ar mušiņas imitāciām un bez. Foreles un taimiņi labāk ķeras uz tiem Nr.2 un Nr.3, kuri ir ar mušiņas imitāciju, bet laši uz kapara krāsas rotiņiem Nr.4 līdz Nr.6 bez mušiņas. Vēl BLUE FOX rotiņi ir bez mušiņas imitācijas, bet ar ļoti spilgtu (sarkanu vai dzeltenu) serdeni, kas principā ir tieši tas pats, kas spilgtais vilnas diegs uz āķiem. Vispār ar tiem BLUE FOX rotiņiem ir pieredzēti visādi brīnumi. Vienu reizi Latvijā man izdevās uz BLUE FOX Nr.4 ar spilgti sarkanu serdeni noķert 1,7;1,2;0,9 un 0,8 kg smagas strauta foreles, bet mani draugi visi palika tukšā, jo viņi copēja uz visādiem citādiem vizuļiem, bet tieši tāda rotiņa viņiem ne vienam nebija. Citā reizē Krievijas ziemeļos vienā foreļu ezeriņā kalnos foreles ķērās tikai uz BLUE FOX Nr.2 ar baltu lapiņu, baltu serdeni un spilgti zilu ar sarkanu mušiņas imitāciju uz āķiem, bet vēl vienā vietā Krievijā foreles daudz labāk ķērās uz BLUE FOX Nr.3 ar dzeltenu lapiņu, dzeltenu serdeni un dzeltenu mušiņas imitāciju, pie kam viens mans paziņa pa to upi brauca divus gadus pēc kārtas un kā par pārsteigumu vienā gadā ķērās tikai uz BLUE FOX Nr.4 un tad kad mēs braucām kopā tad tikai uz tieši to pašu tikai Nr.3. es domāju, ka ja brauc copēt kaut kur tālāk ir jācenšas paņemt līdzi plašāks sortiments.

Jā, protams, tikai neaizmirsti karabīnes un ja vienas karabīnes ir par maz var lietot vairāk, divas vai pat trīs. Daži spiningotāji karabīnes izmanto trosītes vietā.

Pītajai auklai ir tikai dažas priekšrocības, kuru dēļ to vispār ir vērts lietot. Tās priekšrocības ir pirmkārt, tā vispār nestiepjas un tātad arī neamortizē un tāpēc visu lieliski var just arī ļoti lielā attālumā, otrkārt tai ir lielāka izturība un tāpēc uz spoli var uztīt vairāk auklas, tā, piemēram monofīlā 0,5 mm aukla iztur ap 20 kg un uz spoles kapacitāte ir ap 100 metriem un tai pat laikā 0,3 mm pītajai auklai izturība ir virs 20 kg, tikai to ir iespējams uztīt vairāk par 200 metriem un ņemot vērā to, ka lielā laša rāviens var būt arī 150 metrus garš labāk ir izvēlēties pīto, nu un trēškārt pītā aukla tā negrimst kā monofīlā un ar to var tālu pa straumi aizpludināt peldošo vobleru. Tāpēc, reāli spiningošanai pīto auklu ir vērts izmantot ja spiningo lielos lašus vai ja spiningo tādā vietā, kur ir daudz siekstu un ir jāzaudē pārāk daudz vizuļu. Normālos apstākļos labāk ir spiningot ar parasto auklu, jo tā parasti ir gludāka, tā metiena laikā klusāk slīd cauri riņķiem, mētāt ar to ir vieglāk, nelielos attālumos tās amortizācijas ietekme ir minimāla un pats galvenais ir tas, ka zivīm tā ir gandrīz nemanāma un spiningojot ar monofīlo auklu vienmēr copes būs biežāk un zivis ķersies brangākas.

Tādās vietās kā Kolas pussala Krievijā un Normark province Norvēgijā parasti visi latviešu forelisti momentāli pārtop par lašeniekiem. No forelista par lielu lašu specu pārkvalificēties var ļoti ātri jo lasis principā ir tā pati forele, tikai krietni lielāks. Gandrīz visi mūsu lašenieki ir bijuši un ir arī forelisti. Kas attiecas par to, ka it kā Norvēgijas ziemeļos vai Kolas pussalas ziemeļu daļā strautos un ezeros mīt milzīgas foreles neatbilst patiesībai. Tur to foreļu tiešām ir ļoti daudz, tikai tās pārsvarā ir 0,4 līdz 0,6 kg svarā un lielākas gadās ļoti reti. Parasti ziemeļos mūsu copmaņi sākumā kādas trīs vai četras diennaktis iet uz lašiem, bet par cik tā ir ārprātīgākā fiziskā slodze, tad atpūtai aiziet pamakšķerēt foreles kādā no tuvākajiem strautiem vai ezeriņiem. Krietni lielākas foreles tādas no 1 līdz 5 kg un pat lielākas mīt tālāk uz dienvidiem. Tās ir sastopamas atsevišķās, ļoti grūti sasniedzamās upēs un ezeros Kolas pussalas vidienē. Uz turieni braucienus organizē Freds Elves no Londonas, bet tas ir ļoti dārgi, maksā virs 10 tūkstošiem latu un viņa klienti parasti ir no Anglijas un ASV. Vēl tālāk uz dienvidiem lielajām forelēm ir labvēlīgāki dzives apstākļi un to tur ir diezgan daudz, bet tur ir arī vairāk makšķernieku un tāpēc tās nemaz nav tik vienkārši noķert. Ja Tev ir mērķis noķert tieši lielu foreli tad vislielākās cerības uz to, manuprāt, varētu būt Norvēgijā, Zviedrijā, Somijā vai Karēlijā ap polāro loku un uz dienvidiem no polārā loka. Par foreļu copi Norvēgijā man nav informācijas. Paši norvēģi dod priekšroku lašu copei upēs vai copei jūrā, bet par foreļu copi kalnos tur vairāk interesējas vācu tūristi. Ļoti interesanta vieta ir ap 800 km no Stokholmas uz ziemeļiem Zviedrijā, kur pirms kādiem pieciem gadiem notika PČ mušiņmakšķerēšanā. Informāciju par copi tajā rajonā var atrast www.fishing.lv Somijas vidienē, ja paveicas, arī ir iespējams noķert lielu foreli gandrīz jebkurā upē. Rīgā braucienus uz somu foreļupēm organizē viena tūrisma firma, kura atrodas Latviešu biedrības namā Merķeļa ielā. Pati labākā vieta, kur labs makšķernieks, gandrīz ar garantiju noķers divus līdz trīs kg smagu foreli atrodas Krievijā pie pašas Somijas robežas un uz turieni braucienus organizē viena mana drauga firma no S.Pēterburgas. Uz turieni brauc daudzi makšķernieki arī no Latvijas, jo uz turieni no Rīgas var ļoti viegli nokļūt (Rīga-Tallina-Helsinki-Somijas-Krievijas robeža), Krievijā tā vieta atrodas pierobežā un tāpēc vietējie tur vispār nevar nokļūt, tur ir labi dzīves apstākļi un viss pasākums nav pārāk dārgs, tikai tūres ir jāpasūta iepriekš, jo parasti pirms sezonas atklāšanas visas tūres jau ir aizsistas.

Pa mazām upēm labāk censties nebrist un kur vien var iet pa krastu. Tad copes būs biežāk un trāpīsies lielākas zivis. Protams, ka izdevīgāk iet pret straumi, jo visas zivis upēs turas ar galvu pret straumi un, ejot pret straumi, tām var pietuvoties tuvāk nepamanīts. Protams, ka var iet arī uz leju, pa straumi, bet tad ir burtiski jālavās kā tīģerim.

Personīgi es ne vienu zivi no Ālandiem neesmu vedis uz Rīgu, bet vācietis, kurš dzīvoja blakus mājiņā metodiski, katru dienu filēja visas noķertās līdakas un asarus, lai tos iesaldētu un vestu uz Vāciju. Viņam līdzi bija pat sava speciāla saldētava. Neticu, ka viņš pārkāpa likumus. Tas ir pretrunā ar viņu mentalitāti. Domāju, ka patiesībā nevar būt tāds likums, kurš aizliegtu makšķerniekiem noķertās zivis izvest no Ālandu salām. Tas taču ir stulbi! Droši vien kāds ir kaut ko aplami iztulkojis. Tā, piemēram, Latvijā latviešiem stāsta, ka Skandināvijas valstīs ir aizliegts ievest vairāk par divām pudelēm degvīna un kaut kādu daudzumu cigarešu. Latvijā latviešiem stāsta,- aizliegts un viss, lai gan patiesībā var vest cik gribi gan to šņabi, gan cigaretes, tikai uz robežas alkohols un cigaretes ir jādeklarē un par katru degvīna pudeli sākot no trešās ir jāsamaksā akcīzes nodoklis un tā pat ir ar cigaretēm. Droši vien ar zivīm arī neeksistē vienkārši kaut kāds stulbs aizliegums, bet ir noreikumi, kuri nosaka kaut kādas prasības izvedamo zivju sugām, to izmēriem, iepakojumam un iespējams vēl citas prasības. Citi latviešu makšķernieki, kuri bija veduši zivis no Brando salas uz Rīgu stāstīja, ka viņi vispirms ledusskapī iesaldēja pāris 2 litrīgās Coca colas pudeles ar ūdeni un tās iepakoja kopā ar zivīm guļammaisos un kad zivis bija jau atvestas uz Latviju ledus Coca colas pudelēs nemaz nebija sācis kust un ceļā šķērsojot robežu nekādu problēmu ar robežsardzi un muitu viņiem nebija.

Kūjā foreli (ap 400 gr.)esmu noķēris, bet tas bija ļoti sen. Vispār Kūja nav tā bagātākā foreļupe tajā apvidū. Speciāli uz Kūju es nebrauktu. Cita lieta ir Arona un Veseta. Dubnā un tās pietekā Feimankā arī es foreli neesmu noķēris. Dubnā man ir veicies ar sapaliem un meženēm, bet foreles nemanīju. Ogre un tās pietekas ap Ērgļiem ir ļoti perspektīvas. Tur ir copēts daudz un lomi vareni. Vienā reizē Ogrē no rīta man paspruka baigā forele, jo tā bija tik liela, ka nevarēju to paņemt ar sečuku, pēc tam noķēru 1,2 kg smagu strauta foreli un tad vienā rāmā posmā ap 5 kg smagu līdaku. Citā reizē, tai pat rajonā, tikai ne pašā Ogrē, bet tās pietekā vienā copes reizē dabūju izcīnīties ar divām pumpainām divniecēm, tikai ne vienu neizvilku, jo abas atspruka. Par strauta forelēm Latgalē esmu dzirdējis daudzas leģendas, bet tās neapstiprinājās, lai gan pilnīgi visus upju posmus, kur it kā ir jābūt strauta forelēm izstaigājis neesmu. Vienu reizi, copējot strauta foreles Vesetā, satiku vienu forelistu un izrādījās, ka tas vīrs vispār dzīvo Daugavpilī un parasti braukā forelēs tieši pa Latgales foreļupēm. Es pret to izturos ar zināmu skepsi, jo esmu daudzās no tām copējis un strauta foreles neredzēju, pie kam pašu noslēpumaināko Latgales foreļupi XXXXXXX esmu izstaigājis ar spiningu gandrīz visu, izņemot vienu ap 10 km garu posmu. Es tam forelistam no Daugavpils jautāju, vai viņš ir noķēris foreles XXXXXXX upē un viņš atbildēja apstiprinoši. Tad es viņam prasīju kurā posmā un viņš man nosauca tieši tā 10 km garā posma vidusdaļu, kurā es neesmu nekad copējis!!! Viņš vēl teica, ka foreles tur trāpās reti, toties lielas.