Ar šķērsbļitkām, jeb tā saucamajiem balansīriem es copēju sākot no pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidus. Pats galvenais, copējot ar šķērsbļitku, ir ātri saprast cik liela šķērsbļitka ir vajadzīga tieši konkrērtā vietā un laikā. Tad, kad ir skaidrs cik lielu šķērsbļitku ir jālieto var eksperimentēt ar krāsu. Mūsu ezeros un upēs man vislabāk ir veicies uz zilo muguriņu ar gaišu vēderu un sarkanīgu galvu, melnu muguriņu un gaišu vēderu, tumši sarkanu muguru un gaišu vēderu, kā arī uz spilgti dzeltenu muguriņu ar balto vēderu. Peipusa ezerā, tur gan asariem patīk spilgtas krāsas. Raustīt balansieri nevajag pārāk bieži. Ja ir sagaidāma līdakas cope, tad balansieris ir jāparausta diezgan asi un tad ir jādod viņam iespēja nostāties miera pozicijā un atkal jāparauj pēc kada brīža. Ja ķeras asari ir jārausta ne tik asi, lēnāk un ar mazāku amplitūdu. Tā pat aptuveni ir jārausta arī bļitka. Pēc tam, kad tā tiek parauta uz augšu, tā grimstot aizpeld nedaudz sāņus un nevajag raut atkārtoti, kamēr tā nav nostājusies atkal vertikāli. Pašas ražīgākās ziemas bļitkas Latvijā vienmēr ir bijušas tās, kuras ir izgatavotas no sudraba. Ar MEPPS SYCLOPS Nr.00 ziemā nekad neesmu bļitkojis, bet domāju, ka šo vizulīti varētu pamēģināt. Noteikti, ka uz to kaut kas ķertos.