Par šo tēmu pirms gada vai diviem esmu uzrakstījis lielu rakstu žurnālā COPES LIETAS. Man pašam ļoti patīk copēt "pa džungļiem", jo tas ir ļoti sarežģīti un aizraujoši, jo vasarā un seklās vietās ir redzama katra cope, arī tās, kad līdaka aizšaujas garām. Ar ņezacepļaikām es spiningoju, tikai agrā pavasarī, kamēr meldri vēl nav sākuši augt. Agrā pavasarī lielās līdakas turas tur, kur ir nedaudz siltāks ūdens un tas ir tieši visvairāk aizaugušajās vietās. Uz ņezacepļaiku vienmēr ir ļoti daudz copes, bet daudzas ir pa tukšo. Intereses pēc esmu skaitījis. Man parasti no desmit copēm izdodas izvilkt vienu vai divas līdakas. Es neko nedaru, lai ņezapepļaikas rezultivitāti uzlabotu, jo tad viens, divi var izvilkt atļautās piecas līdakas. Vēlāk, kad meldri jau ir izauguši es tā pat spiningoju pa zālēm, tikai uz parastu rotiņu, vai poperi. Mana priekšrocība ir tā, ka es tiešām protu tālu un precīzi mest un tāpēc vasarā, kad visi meldri un lēpes ir redzamas varu atļauties izmantot normālus vizuļus. Ņezacepļaika ir nepieciešama, tikai pavasarī, kad ūdensaugi vēl nav redzami. Vasarā ir labi redzams kur ir jātrāpa un var iztikt bez ņezacepļaikas.