Salacā vispār nav vienotu makšķerēšanas noteikumu un tā ir sadalīta starp kašķīgajiem pagastvečiem, kuri katrs savā upes posmā nosaka savus noteikumus. Teiksim Salacrīvas priekšnieks izdomā licences tirgot, bet Ainažu načaļniks nē. Viens izdomā tirgot licences par vienu cenu, otrs par citu, viens tirgo kaut kādā viesnīcelē tikai zināmās stundās, bet otrs kaut kādā kioskā meža vidū. Braucot uz Salacu makšķerniekam ir jāreķinās ar to, ka upe vēl ir sadalīta A,B,C,D,E,F un var būt vēl kaut kādās zonās un zonu robežas ne kur dabā nav atzīmētas un vietējajiem dabas draugiem lielākais bizness ir pieķert kādu makšķernieku, kurš copē ne tajā zonā. Ja arī nākamajās vēlēšanās tiks ievēlēti ZZS un Vējonis ar savu padomnieku Birkavu, tad tuvākajā laikā Salacā makšķerniekam, copējot, būs jāstāv uz vienas kājas, lai nenomīdītu biotopus. Personīgi es jau vairākus gadus uz Salacu nebraukāju vispār. Aptuveni 50 km tālāk uz ziemeļiem ir vēl zivīm bagātāka upe Pērnava un igauņi nav tik stulbi, kā latvieši paši sev organizētu nevajadzīgas problēmas. Starp citu Pērnavas upes krastā es esmu saticis arī copmaņus no Salacgrīvas, kuriem vietējie noteikumi jau ir līdz kaklam. Ļoti labs Pērnavas upes posms ceļošanai ar laivu un copei uz mušiņu ir no viesnīcas Veskisilla, kura atrodas Turi Aliku uz leju. Tur uz mušiņu var trāpīties ne tikai sapali, bet arī strauta foreles. info www.veskisilla.ee