Mirtin, sajutos nudien nožēlojami, jo ar pludiņu diemžēl nenākas copēt. Bet, tici man, ne ar ko nav salīdzināma sajūta, kad it kā pēc zacepa tu domās atvadies no kārtējā bleķa, smagi nopūzdamies, kāpies atpakaļ un sāc pa taisno vilkt aiz auklas un tad... Tad neredzams spēks tevi parauj pāris soļus atpakaļ un pēkšņi pasaule sāk rādīties pavisam citās krāsās. Tas, ka tā nav rauda, pat ne raupja, ir skaidrs uzreiz. Kāts ar smagiem pumpējieniem tiek rauts, spole dzied un laicīgās pasaules ainava uz to mirkli ir kā miglā, esi tikai tu un zivs, kas apzinās savu spēku un sākumā izturas it kā nedaudz nevērīgi. Līdz saprot, ka vairs nav stāvokļa noteicēja. Un brīdī, kad tu to ieraugi, tev vismazāk pasaulē gribās, lai tā izrādās stiprāka un gudrāka par tevi.
Kad viss ir galā, es parasti atsēžos un uzpīpēju.
:)
21.septembris 2010, 21:50 |
links