Galvenā problēma, kuru pašreizējās normatīvās bāzes ietvaros nevar atrisināt ir skaidra – makšķerēšanas nozares intereses neviens „neņem galvā”, tās nav prioritāras un lielā mērā pakārtotas zvejniecības u.c. nozaru interesēm. Atsevišķs likums vajadzīgs, lai nodalītu makšķerēšanas NOZARI no zvejniecības, kura pēc būtības (nu nevajag filozofēt par sadarbību, kompromisiem, konsensusiem un draudzīgo zvejnieku-makšķernieku saimi – dabā diviem plēsējiem ar vienu barības bāzi un izplatības areālu var būt tikai konkurence un konflikts ) ir makšķernieku tiešs konkurents, kam pašlaik ar savu lobiju izdevīgi sanācis nostādīt makšķerniekus tādu hobija-pajoliņu lomā. Zvejniecības likumā pašlaik par makšķerēšanu ir viens pants un dažas neskaidras atsauces. Atsevišķas atdalītas normatīvās bāzes izveide nostādīs makšķerniekus citā līmenī – ļaus de jure atzīt to par atsevišķu nozari, kuras kumulatīvā kapitālietilpība un pienesums iekšzemes kopproduktā ir ievērojami augstāks par zvejnieku (vismaz iekšzemes!) nozares devumu. Ja valsts institūcijas sapratīs un atzīs, ka atbilstoši pragmatiskam samērības principam (kas vairāk maksā , tas arī mūziku pasūta!) ka makšķerēšanas nozare ir fakts ar ko jārēķinās, tad mēs varam panākt daudz augstāku ietekmes pakāpi dialogā starp makšķernieku nozares pārstāvjiem un valsti.
Attiecībā uz jst tēzi, ka „Precizitāte, caurspīdīgums un saprotamība, manuprāt, nav tās lietas, kuras tiek regulētas ar likumiem, tās risina izglītības jomā” man šoreiz gribētos izteikties asāk ( lai gan parasti cenšos būt tolerants pret jebkuru viedokli, taču šis nu man uzsita asini!). Nu neko sev paziņojums – tipa ejiet pamācīties un nelieniet pie lietām ko nesaprotat, mums nekāda precizitāte nav vajadzīga („nedo Dies’ vēl navarēs shēmu izdomāt kā apiet pie vajadzības”), saprotamība arī nē („kā ta nu būs ka katrs reņģēdājs varēs saprast ko gudri kungi sarakstījuši!”) un par caurspīdību vispār runa nevar būt („visu kā parasti ministrijas koridorā uz pirkstiem piemetīsim vai pirtī pie polša – nav ko tur publiski mūsu lēmumus vazāt un ķidāt!”) ! Tieši šāda funkcionāru domāšana daudz ko šajā valstī ir novedusi līdz kliņķim! Jebkuram likumam ir jābūt PRECĪZAM, pretējā gadījumā (kā jau pie mums tas ir daudzviet) tiek radītas savstarpēji pretrunīgas, apejamas un reāli nestrādājošas konstrukcijas. Jebkuram likumam ir jābūt SAPROTAMAM , lai nodrošinātu realitātē Satversmes 90. panta „Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības” izpildi. Ja runājam par CAURSPĪDĪGUMU (lēmumu pieņemšanā, procesos, procedūrās utt.!), tad tas ir viens demokrātijas galvenajiem pamatprincipiem, kuru, lai arī kā negribētos, tomēr nāksies nodrošināt un tam jābūt iestrādātam jebkura normatīvā akta pamatā.
Ja domubiedriem nav būtisku iebildumu pret šo manu "manifestu, tad iekopēšu to jst lapā.
24.februāris 2011, 10:04 |
links 
