Vakar, sestdien, Peipusā. Gatavojāmies, gatavojāmies, kā aizbraucam, tā atkal nekā. Stipri līdzīgs laiks kā 1.janvārī.
Piedzīvojums- nekad nebiju braukusi pa ledu ar mašīnu. Skats varens- tiešām no rīta kā dzīvības ceļš. Tikai- nez vai tik gluds kā Brīvības iela.
Man bija žēl to, tā varu teikt, mažīnu, kas tika atdauzītas un sadauzītas pret neredzamajiem ledus gabaliem.
Nevienas ziņas nerādīja, ka būs tāds putenis un tik straujš temperatūras kritums. Mašīnas pēdas tūlīt tika aizpūstas. Sniga. Lēni braukt nevar, jo tad iebuksēsi, bet ātri braucot var uztriekties kādam neredzamajam torosam. To saku tāpēc, ka, braucot ārā, redzējām ne vienu vien plstamasas gabalu mētājamies pa ledu. Mums arī kaut kas vienā bedrē atsitās.
Par copi. Bijām kopā 3 kompānijas (zg, mēs un Andzuks ar Asari un Spiritu) Sākums apm 3km no krasta Kallastē likās- nu tā, bet kaut kas būs...- lielajiem speciem Spiritam un Andzukam ņēma. Bija prieks skatīties par skaistajiem asariem. Es pat dabūju "īsto" mormišku, bet nekā- pa kādam asarim, pa kādai raudai. Bet arī "speciem" prieks bija īss. Tad nolēmām braukt kaut kur dziļāk. Aizbraucām kaut kur apm. 7km. Pilnīgi nekā.
Braucām atpakaļ. Gan barojām, gan mainījām mormiškas, nu, ļoti negribīgi ņēma. Nekad nebiju redzējusi- pa kādai raudai, pa kādam asarim. Tikko nosvērām- 3kg. Cilvēku bija ļoti daudz, bet es neredzēju visapkārt, ka kāds būtu ļoti vilcis.
Nost braucot, sniegs bija jau krietni biezs, bija žēl mašīnu. Ne vienu vien dzirdēju, ka iestidzis, iegrimis u.t.t.
Laikam tomēr Viktora pakalpojumi ir lētāki, kā mašīnas remonts. Bet brauksim jau atkal.
Zivjumīle
27.februāris 2011, 08:12 |
links