Vakar spīdēja saulīte un laiciņš superīgs, aizgāju pa seniem laikiem uz vietējo ezeru. Ilgi nebiju bijis, ezers sagaidīja mani ar kaiju ķērkoņu un baltu klajumu, ka acis žilba. Ekk, pavasars :)) Nu neko uzņēmu kursu uz vienu sēklīti. Pa ceļam piestāju aprunāties pie vietējā aborigēna kurš visu ziemu sēž uz breksi. Uz ledus mētājās kaudze ar breksēniem-Alūksnes ezera standartiem-plaukstiniekiem, divi vilka ap puskilo, viens varbūt kilo. Tiekot pa kādam smukākam, bet pa nedēļu varbūt pieci, svarā līdz pusotram kg. A tā visu laiku finieri nāk. Lielo nav vai arī neņem. Tas dziļumā, par Upeskaktu nezinu.
Aizgāju uz vecām točkām uz vienu sēklīti-nekā, kapa klusums, tad urbos svaigā vietā,dziļums ap 4metri, uz murmuļa nekā, bet tavu brīnumu, pa ilgiem laikiem uz šķērsenes patīkams smagums galā, un puskimlaciņš tiek izdancināts uz ledus, pēc neilga laika vēlviens, un tad čišināaa, nu pilnīgi čuju ka kautkur blakus ir, bet neņem. Nu neko, neņem neņem, nāca vakars un domāju aiziešu uz vienu puna kanti zanderus pamēģināt, saurbu lunkas, ielaidu dzīvo raudiņu uz grunti un pats ar šķērseni staigāju. Te vienā lunkā "bams", aš sirds salēcās, bet uz āķa nepalika, laikam šukinens uzmauca pa lielo Rapalu. Nosēdēju līdz tumsai, neviens zanders nepieteicās, bridu mājās.
šorīt aizskrēju pamēģināt vakardienas lunkas, tikai zirgazobi, spēcīgs Z vējš, uz ezera ļoti auksts, tinos mājās.
15.marts 2011, 11:04 |
links