Septiņos no rīta, sēdos savam "bērītim" sedlos un sāku mīties uz upes pusi. Ceļu uzturētāji, maitas :))) nesen nogreiderējuši ceļu! Uz garām slīdošām ainavām neiznāca priecāties, jāskatās bij zem rata, lai kādam lielākam akmenim neuzskrien!
Piebraucu pie upes un sirds salēcās! Priekš pavasara-perfekti! Ūdens dzidrības un līmeņa kombinācija mani pilnīgi apmierināja! Dzenu ričuku krūmos un velku no mugursomas ārā savas parpalas: vakardienas buktētos vaderīšus, zābīšus, jostu, utt. Saštellēju spinu un uz... Stop! Nav ko lēkt! Jauzpīpā, jāsakārto domas. Zivs nekur nepaliks!
Pa stāvo krauju nošļūcu lejā, pārbrienu pāri un sāku makšķerēt. Pirmās desmit minūtes nekā! Tas tāpēc, ka piešauju roku. Uzsviežu krācītē, novadu vizuli gar šo, tad gar to akmeni. Zinu, toč nebūs, bet man uzreiz nevajag! Vaig lai uztraukums pierimst, lai tā smuki būtu!
Pirmais cops nav ilgi jāgaida. Paņem klasiskā pavasara vietā. Krācītes biegās skrituši alkšņi, kas pietur ūdens plūsmu. Tad gara bedre ar rāmu tecējumu. Zinu, apakšā ir akmeņi. Tur ar paņem! O ho! Tāds knapmēriņš, bet apvēlies. Nuja, pērnā gada kāzu prieki šai secen, tāpēc nav nomocīta! :)
Īss cīniniņs un skatos, āķis aiz žaunu vāka. šito nebildēšu, lai ārāk mizo mājās. Nākamā pusstunda nes vēl trīs knap un virsmēriņus. Vēl viens iznāciens un nerealizēta copīte. Sāk izkristalizēties šīs dienas copes formula: Lielāku nav, jo jāpaciešās. Nav vēl aktīvas dēļ vēsā ūdens. No pieredzes zinu, forelei arī ir auksti! :) Tātad gaidi, kad diena iesilst!
Tā ar ir! Stienuma galā, polaroīdos redzu kā nāk pakaļ vizulim! Nu, riktīga "slinkā Justīne" (zinātāji sapratīs)! Lēni seko rotiņam un slinki plāta muti. Atnāk līdz kājām stabils čem un....nepaņem. Tikpat slinki aizvelkās atpakaļ. Uz otro iznācienu neparakstās. Palaižu voblerīti. Ar nekā!
Eju tālāk! Priecājos par vizbuļiem, mežmalā.Vairāk gan prieks par dzeltenajiem smilšu sanesumiem upes krastos! Tie ir izroboti ar ūdens līmeņa maiņām. Pēdu nemanu. Tātad esmu pirmais! Atkal scenārijs atkārtojās: divi mēriņi un tumša ēna atnāk līdz kājām. Nepaņem!
Viss izmainās kad saule pakāpjās un sāk cepināt muguru. Arī upes raksturs pamainījies. Krācīšu mazāk. Tā nesteidzīgi līkumo caur kārklu un alkšņu labirintu. Pirmais kārtīgais ņēmiens "šķēru" galā. Uz aci, virs čertdesmit! Kamēr krāmējos ar bildēšanu, noāķējās. Pušelnieks neatsakās bildēties. Pateicībā, par to es viņam nolasu dēles! Skaists, puskilo fāterītis! Nemaz nav kārns! Nākamajā līkumā mammīte, bik mazāka. Visi ņēmieni klusās aizstaumēs, Zem "aizskariem" nekā. Tātad vēl atsēžās un atpūšās no lielā ūdens pūtiena. Fināls, jāvelkās atpakaļ.
Pa izdangātu meža ceļu eju atpakaļ. Tomēr prāts nav mierīgs! Sava teorija jāpārbauda. Pieeju pie upes, kur makšķerēju rīta pusē. Uzmetu vizulīti, it kā tukšajā atvarā un atvadu sveicienam mēra zivs tomēr paņem!
Atpakaļ ceļš ir garlaicīgs, putekļains un smags! Stāvākajās piekalnēs raušos no minamā nost. Ehhh, kas mani aiznestu....vakarā vēl dārza darbi!
(Zaļā sestdiena! Šodien pat žagaru nedrīkst nest mājās! Redzēsim ko citi nesīs?! :))) )
21.aprīlis 2011, 15:49 |
links