Ehhhh, kaut kāc raxtāmais šodien :)
Agrāk, bērnībā, arī patika līņus ķert. Braucu jau tumsā. Sāku, kad knapi pludu varēja saredzēt. Ķēru uz nakctārpiem. Kādi 15-20cm, veseliem. 2g pludu izsvaroju tā, ka ar āķi kopā (lielu), normāli stāvēja, bet ja nakctārpu uzlika, grima nost. Nu lūk, tad dziļumu varēja noregulēt precīzi tā, ka pluc normāli stāv tad, kad tārps uz grunc. Piebarojamais? Tik rupmaizes "ķieģelis".
Un sēdi tā klusām uz laipas. Filosofē. Meditē ... what ever ...
... sikspārnis gaisā akrobātikas trikus taisa, lidojot zem makšķerkāta ...
... migla domas galvā dīvainākas raisa ...
Ķērās, salīdzinoši, reti, bet filosofēšanai, dabas skatiem, vairāk laika atlika.
A tagad? Iemet paku Sensas Līnis vietā, kur līņiem it kā vajadzētu būt, un velc, bez maz vai. It kā forši, bet citas laika vērtības zūd. Varbūt.
Nu, tās tik manas pārdomas un sajūtas. Un, bez šaubām, es ar, tagad, ja isdomātu palīņot, bez SL nebrauktu. Bet ar to, zaudētu. Ko? Nu to :)
26.maijs 2011, 22:53 |
links