Sestdien ar kundzi iebraucām Burtniekā pamedīt zandartus. It kā viss jau tā optimistiski - sakrāmējam laivu, sasienam makšķeres, piestartējam motoru un iekšā. Tā nu mēs braukājam, braukājam, braukājam, bet ņēmienu nav. Mūsu kurss - Vecates bāze, Rūja, Sedas gals kaut kur līdz Burtnieku baznīcai. Tā nu mēs braucam un braucam, līdz pirmā cope. Likās heks, bet izrādījās siļķīte (peld). Labi - braucam tālāk, līdz vēl viena siļķe.
UN ar šo jautrība tikai sākās. Sievas izvilktā zemmērene protams jāatkabina man. Turklāt tas nabags bija mutē dabūjis visus trīs āķus un visus cauri. Kamēr es tos mēģinu atsvabināt, tā mazā glumā draņķe sāk tirināties līdz viens no ar trim āķiem, ar ko aprīkots husky jerk ir man rokā līdz trijnieka sazarojumam. Karoče mēsli - vizulim baigi negribējās trīnieku bojāt, tāpēc mēģināju ātri izvilkt ar visu atkapari - nesanāca. Tad to pašu operāciju atkārtoju otrreiz. Arī nesanāca, līdz nācās āķi durt cauri, un lauzt nost. Tas izdevās un varēju tirpināt iesākto. Sieva gan uz to raudzīdamies rīstījās.
Neko - braucam tālāk, līdz viens heks, otrs heks un tā tālāk - visi amnestēti. Taču līdz ko nonācām it kā līdz perspektīvajām Rūjas un Sedas bedrēm, tā sāka pūst tāds vējš, ka vilni uzdzina kā jūrā. Augstums tiem vismaz kāds viens metrs, ja ne vairāk. Laivu mētā tā kā tādu skaidu. Skaidrs, ka nekāda prātīgā velcēšana todien vairs nesanāca. vienu brīdi ielīdu kaut kur vairāk uz vidu, tad likās, ka vilnis ir mazāks. Tad arī vieja 2kg pieteicās, bet lielo zandartu gan nedabūjām.
Nu nekas - gan jau. Nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad ilkņainos medīšu šajā ezerā. Esmu ļoti noskaņojies izkost zandarta dzīves un barošanās aspektus.
20.jūnijs 2011, 10:56 |
links