Tā kā saplēsu benzīniekam korpusu, piekdien pēcv darba nolēmu pārmaiņas pēc aizzatecēt uz "pretrunīgo Babīti" (citāts no Ruduļu Jura grāmatas). Pirmo sazvanīju Spuņciema laivu bāzi (citi necēla klausuli), uz to arī devos. Pirmais pārsteigums - cik ļoti aizaudzis tas ezers vismaz tanī pusē. Pēc kartes uz gātes pusi ir liegums, bet kur tieši tas sākas ir pilnīga mistika jo zīmes nekur neatradu. Bez manis vēl laivas 3 bija iekšā (kocenes no bāzes), pie tam bija vīri ar pūšļiem kuri devās ezerā ne no bāzēm. Iespaidi - ar pūsli tur ir labāk , var viegli airēt lēpēm pa virsu un atrast mazus, tīrus līcīšus. Redzēju kā viens tādā izvelk smuku līdaciņu. Ar koceni , pie tam es uzštelēju elektromotoru, var braukt pa zāļu tīrajām ejām, bet diezgan ierobežoti, jo to nav daudz. Airēt zālēs ar koceni grūti , pie tam visu laiku jāceļ augšā motors, lai nepinas. Cope - apmēram kā bija grāmatā rakstīts , ap 19:00 pēkšņi sākās, cops viena pēc otras. Nekādas haizivis nav bet zemmēru arī ne , vienu savācu vakariņām. Kreņķis - pazaudēju iemīļoto meistara Buma šūpiņu. Ieķērās kārtīgi, mēģināju ar atsitēju , bet nekā, beigās pārrīvējās aukla. Liekas to atsitēju vajadzētu vēl smagāku, lai ka sit tā ir, bet var jau būt vizuli vienkārši apēda izslavētais babītes sams un tur jau nekāds atsitējs nepalīdzēs. Rezumē - lai ari Babītes fans laikam nebūšu, šad tad pārmaiņas pēc tur var aizbraukt.
19.jūnijs 2011, 10:17 |
links