Protams, ka cīnamies ar sekām... un jācīnās būs vēl ilgi, līdz cilvēki sapratīs ka jāpaņem tik cik var apēst tās pašas diemas vakarā, nevis paņem visu ko noķer un stiepj pājās, jo turpmāko nedēļu neko nevarēs noķert. Bet diemžēl situācija Latvijā ir tāda kāda viņa ir, paši pie tā esam vainīgi, jo lielākā daļa tikai brēc, bet pakustināt pakaļas nevar... līdz ar to dažiem makšķerēšana ir atpūta, bet dažiem darbs, jo kaut kas taču mutē ir jābāž.
Par to kompāniju stāsts ir tāds, iepriekš nesarunājot aizbrauca uz ezeru divas kompašķas, sakritība, vieni brakari, otri nebrakari. Satikās pie ezera, stāvvietā, protams ka miestā viens otru pazīst. Iet uz ledus virsū. Nebrakari apsēžas ap zāļu saliņām, brakari arī blakus netālu. Inspektori atpazinuši ilgi tvarstītos brakarus pārcentās un domāja ka visa viena liela kompānija. Visi iesildijušies ar grādīgo vārds pa vārdam kamēr blaukt, kaut gan nebrakaru pusei papīri bij ok. Protams brakari uzreiz iesaistās dūru izvicināšanā, tak tomēr visi no viena miesta. Beigās sanāk ka visi normālie kas bija aizbraukuši copēt un kuriem blakus piesēdās brakari arī pārtapa par brakariem. Tāds tas stāsts tika dzirdēts, tiesa gan no vienas puses. Inspektoriem droši būtu cita versija.
15.jūlijs 2011, 22:43 |
links