Vakardien pēc pāris mēnešu pārtraukuma izkasījos un aizlaidu uz Burtnieku. Ap kādiem 7:00 starts no Vecates laivu bāzes.
Man jau kaut kā likās, ka kaut kas nebūs īsti labi, jo motors tā kā nedaudz slāpa, lai arī tā nevajadzēja būt. Neraugoties uz, to ezerā sekmīgi tikām. Maršruts - Salaca -Rūjas līcis, bet metode - velce ar husky jerk. Mērķa zivs - zandarts.
Braukājām, braukājām - nekā - apaļa nulle. Nu neko, jāapstājas jāuzkož. To arī izdaram, esot biku aiz Rūjas līča. Pēc brokastīm grasamies turpināt iesākto, bet te tev nu bija - lieku ātrumā, bet motors negriež. Zvanu uz bāzi, saku, ka vai nu reduktors, vai kas cits čupā. Tur man saimniece atbild, ka aizbraukt pakaļ nevarot, jo viņa vienīgā uz vietas un kādam saimniecība jāpieskata. Nu neko- sēdos uz airiem un dzinu nost uzaudzēto darba tulznu. Vells viņu zina, cik liels tur attālums ko airēt. AR motoru tur arī visai ilgi sanāk braukt.
Tā nu airējot liku sievai iemest vobleri uz velci. Atkal tas nelietis zandarts neņem, turklāt jāairē tāds attālums!!!! Mani jau sāk pārņemt viegls stress un panika, bet tas vēl ir tikai sākums - tā teikti puķītes.
Zandartam neņemot vobleri, ar sievu nolēmām, ka jāpamētā pie zālēm - moš ir kāda līdaka. Kamēr sieva ķēra pēdējās saules paliekas, es uzliku tā sauktos plastmasas šūpiņus. tos man pavasarī noreklamēja viens cits copmanis, kurš uz šiem verķiem Burtniekā bija izrāvis piecas līdakas svarā no 3-5 kg. Pēdējos šādus šūpiņus paspēju nopirkt Berga bazāra veikalā "Āķis" īsi pirms slēgšanas. Turklāt tos dabūt ar vairs nekur nevarot, jo meistars (lai viņam vieglas smiltis) šovasar nomira.
Tā nu uzkabinu plastmasniekam pretzāļu āķus un aidā - metu biežņā iekšā. Krāsa - burkānu oranža vai sarkana. Reakcija ilgi nav jāgaida - līdakas metas tam virsū, bet pamatā "šauj garām". Te nu es iemetu pie viena meldru pudura un momentāls grābiens. Tāda sajūta, ka esmu precīzi mutē iemetis. Līdaka (laba) sāk taisīt sāniskos gājienus, izbaidot vēl trīs savas turpat tupošās māsas. Diemžēl šo gājienu laikā mana aukla tika pīta ap visām iespējamām lēpenēm. Turēju cik vien varēju, mēģinot līdaku un auklu kaut kā kontrolēt, līdz visss. Rokas sajūt tukšumu un spole timas pat bez vizuļa pretestības. Nu ko rezultāts 0:1. Rokas vēl ilgi trīcēja, jo jandāliņš bija pamatīgs, vizulis dārgs un pilnīga neizpratne - kā tā zivs varēja tikt galā ar 40 cm pavadiņu.
Neko, nokāris degunu vedu sievu uz Vecates bāzi tālāk... Līdz ši saka - "ir" un dabū smuku mēra zandarteli. arī man par to prieks, jo vakarā varēšu taisīt zandartu konjakā. Tomēr līdaku lielā koncentrācija zālēs man mieru neliek, tāpēc nolemju ielekt aizaugušā līcītī pie pašas Vecates bāzes. Uzlieku nu jau otru burkānsarkano plasmasnieku un sāku strādā. rezultāts ilgi nav jāgaida un tieku pie viena mēra.
Un nu seko dramatiskākais. Pēkšņi manu šūpi paķer no skata divniece. papurinās un prom ir, izspļaujot vizuli. Tam seko neskatāmi garām šāvieni un iznācieni, kuri vienaldzīgu varētu atstāt pašu pēdējo ciniķi. Līdz beidzot pamatīga COPE. Jūtu, ka līdaka nav nekāda mazā ķemmīte, bet pamatīga torpēda. Un atlak viņa dara to pašu sviestu - ielien biezākajā čemurā. Es to cenšos vilkt ar spēku ārā - kaut kas tā kā sanāk, tā kā padodas, tā kā nāk un vēl sēž galā līdz ..... Atkal nodevīgais bezsvara stāvoklis. Šoreiz atlocījusies karabīne....
Man rokas trīc, adrenalīns, skumjas, dusmas. Bija lielā, bet es to padirsu:(( Nākamais metiens - IR!, bet jau zīmulis....
Beigās sapratu lažu iemeslu. Krāmējot mantas bagažniekā atradu no iepirkumu maisiņa izbirušu bundžu ar sardīnēm tomātos....
Citiem vārdiem līdakas ir, turklāt neiedomājami lielos baros. Vienīgā problēma - visas sēž zālēs. - jo lielāka biežņa, jo labāk.
Vai kāds var ieteikt, kur vēl var nopirkt tos plastmasas šūpiņus?
12.septembris 2011, 12:52 |
links