Lielākā problēma ir tāda, ka politikā centrālais jautājums pēdējos 20 gadus ir "kā nospert to naudu, kura vēl nav nosperta?"
Šāds darba uzstādījums galvenokārt skaidrojams ar divām lietām:
1) okupācijas laikā vispār tika pamatīgi sačakarēta attieksme pret lietām, jo īpaši privātīpašumu un valsts īpašumu. Privātīpašumu visiem atņēma. Palika valsts īpašums. Nu un te arī sākās stulbākais - man atņēma privātīpašumu un pārvērta par valsts īpašumu, tādējādi man, kā valsts mantas īpašniekam, vismaz vienam no daudziem, ir tiesības pievākt sev to, kas ir kopējā katlā. Kā teica mans onka padomju laikā - āmurs rūpnīcā ir sociālistiskais, tātad tautas īpašums. Un kas tur slikts, ja es to aizstiepju uz māju?! Mans īpašums ir un paliek mans īpašums! Šo sērgu nevar izārstēt vienas dienas, vai 20 gadu laikā. Jāmainās domāšanai.
2) Otra vislielākā problēma ir apkārt valdošā nabadzība. Nu labi, pieņemsim, ka tiks pie šprices SC. Vai no tā būs kas labāks? Nē, tikai sūdīgāk, jo visu laiku viņi ir turēti zināmā badā, bet tagad viņi kamps rausīs un zags vēl vairāk. Kāpēc? tāpēc, ka viņiem līdz šim šādas iespējas nebija. Ja paanalizē sīkāk, tad RD jau tas notiek. Turienes strādājošiem man vispār stāsta, ka tur esot bardaks pilnīgākais. Piemēram, sēž viena tāda uzņēmuma padomē, kur vēl tādas saglabātas, jo ir daļēji ar privātu kapitālu, ziķeri no RD. Latviski neviens nesaprot, bet pilsonību - padauzu bērni - ieguvuši. Viņi diskusijās iesaistāstikai tad, kad runa iet par viņu prēmēšanu un algas apjoma noteikšanu.
Nedomāju, ka mēs te tagad līdīsim atpakaļ uz USSR tiešā veidā. Drīzāk mēs sāksim atgādināt Kubu pirms Fidela, kad te sabrauks pilns ar krievzemes plātīzeriem, kuriem ir dačerta naudas un kuri te brauks vienkārši izklaidēties. Saucamie investori, bet citiem pazīstami kā uzturēšanās atļauju pircēji.
Kur ir Latvijas problēma? 90to gadu sākumā pēc neatkarības atgūšanas neviens nezināja vai arī negribēja risināt ekonomiskās problēmas. Līdz ar to tika pacelts jautājums par vēsturi, nacionālismu u.t.t, kas polarizēja sabiedrību. Īstenībā gan TB, gan PCTVL ždanoku izmantoja vieni un tie paši ļautiņi - tie, kas veica privatizāciju. Politikas teorija ne vienu vien reizi praksē ir pierādījusi, ka cilvēki visvairāk sacepas tieši uz šiem jautājumiem, turklāt brīdī, kad tie sacepas, viņi vairs neredz neko sev apkārt. Neredz, ka plēšoties par dažkārt bezjēdzīgām lietām, viņi pa kluso tiek apzagti.
Politiķi to saprot, tauta ir kaut kādā komā un beigās mēs brīnamies, ka esam tādā pakaļā.
Es pēc dabas esmu sociāldemokrāts, bet šajās vēlēšanās man kārtējo reizi bija jāsecina, ka man nav par ko balsot. Par SC es nebalsošu, jo neuzskatu viņus par sociāldemokrātiem, bet par pārējiem arī īsti negribējās. Kārtējo reizi izvēlējos mazāko ļaunumu.
Ja reiz Latvijā nevienam nepatīk, ka krievu un tā saukto kreiso krievu partijas gavilē. Vai tādā gadījumā tiešām nav vērts uztaisīt LSDSP2, bez bojāru ģimenes, dinevičiem un pārējiem sakārņiem? Ar šādiem cilvēkiem varētu sastrādāties daudz vienkāršāk un nebūtu jautājumu - bija okupācija vai nē. SC tā arī paliktu kā divkosīga krieviski noskaņoto nacionālistu margināļu grupa un beigtu eksistenci līdzīgi kā PCTVL. Tagad no PCTVL parazītu kūniņām ir izveidojies parazītiski skaistsis taurenis SC. Šī mutācija nebūt nebija tas, ko gaidīja pārējie.
19.septembris 2011, 15:40 |
links