Vakar piedzīvoju īstu makšķernieka stāstu! Ap 8 semu pie upes, jau tumsē. Ka vienmēr, esmu paņēmis pavadiņas ar sūdīgāko karabīni ( Salmo 9 kg, 20 cm.. kaut kādā zaļā pakā, ar līdaku virsū ). Tik sīka, ka nevar normāli aizkabināt. Protams, somu es aizmirsu mašīnā, un man ir tikai 2 gumijas. Kopyto 4, un tāda maza, maza asarīšu gumija vnk relax kopyto. Mētāju visu laiku ar ceturto.. ne copes. Tad uz 9, sāk ārdīties meženes. Nu kaut ko tādu redzēju pirmo reizi. Ik pa 20 sekundēm kaut kur kāda uzbliež. A kā lai viņas dabū? Jāliek virsū mazā gumija un jāvelk pa virsu. Lielo kaut kā no sūdīgās karabīnes dabūju nost, mēģinu uzlikt mazo.. Čakar;ējos 5 minūtes, tad jau apnika, un vienkārši karabīni nokniebu, un gumiju piesēju. 0,22 pītā. Vaidzētu noturēt arī mazu ziloni. Ja paņems līdaka, ar gan jau nenokodīs. Pirmais metiens - tukšs. Pēkšņi te pat, 20 metrus no krasta mežene izlec. Tur arī metu.. Saķu vilkt. Opā! Ir! Spole notirkšķas, un velku pie krasta.. Pievelku pie pašas laipas. Līdaka, tāda uz 2 kg. Nu, neko, jāceļ augšā. Ierīts pamatīgi, tā kā ārā nespruks! Celšu aiz žaunām. Pielieku roku klāt, šī met dubulto akselu, nokož pīto un aizskrien. Nu, ko šonedēļ jābrauc velreiz, tikai ar vairāk loriņiem!
24.septembris 2011, 08:42 |
links