Labais. Vai turpinājums būs?
22.oktobris 2011, 08:57 | links
Reksis nevaid miris, Lai dzīvo Andris Astotais!
* 3. jūn 10:52
Ceturtdien, 2. maijā kādas mazas Eiropas valstiņas megapolītē notika maķenīt dīvainas lietas. Laiks bija mierīgs, grādi deviņpadsmit pēc celšotās skalas, vējelis – rēns, aptuveni 4,4 m sekundē, toties iekšpolitiskajā virtuvē kastroļiem vāki gāja pa gaisu, tvana mutuļos un sālspiparu mākoņos gandrīz neredzamas pa ķēķi joņoja vietējās politķēkšas, rūpējot cienastu, ko badainajai tautai vismaz tuvākajos gados galdā celt.Vietējais prezidents, kas iepriekšējā vīkendā pašmēlīgi bija aizsūtījis ganos parlamentu, netika par jaunuieurnēts uz četriem gadiem par Valsts nefaktisko galvu, Lielo Parādes Manekenu un tējas sarunu partneri karalienēm, viņu vīriem, visādiem prezidentiem un prinčiem, kā arī citādiem obamām.Aizejošais prezidents Valdis Zatlers (Aikāsāpmuguriņš) uz atvadām saņēma sajūsmas bļāvienus, maijpuķīšu bunti un tautiski mutiskus solījumus – Valdi, mēs ar tevi, Tevi mums mūžam neaizmirst, tu tik esi Puika!
Kņada Jēkabielas pusē
Pie parlamenta kā sarkani saniknoti irši (dūšīgas lapsenes aborigēnu mēlē) spindzēja kāda aizjūras finansu spekulanta algoti bļauri, kas visādi centās izrādīt to, cik viņi ļoti mīl Aikāsāpmuguriņu, bet necieš Andri. Nu to vīrieti, kas kā vienīgais no visiem 189 andriem bērziņiem bija uzdrīkstējies pašrocīgi pieteikties šajā Misteru konkursā un pat uzvarējis. Arī valsts galveno interešu politkopa, vārdā „Vienotība” ("Jeģinstvo", "Einheit" vai "Unity" saprotamā mēlē), sāka izrādīt drausa uztraukuma pazīmes, funktierējot, ko darīt tālāk. Iet prom no valdības uz brikšņaino un aizaugušo mežmali un liet neremdināmas bēdu as'ras vai drusku uzgaidīt līdz neplānotajām Saeimas vēlēšanām, pēc kurām, iespējams, no varas viņus pabīdīs nost baisi spalvainā Moskaļu roka, kas vienotā skāvienā no passaran būs sadevusies ar lielāko nelaimi latvju valstī - trim Gobliniem, kam katram priekšvārdā Olijs Garhs. Bet tik smuki un vienoti tika beidzamā brīdī zīmēts! Ka Valdis Zatlers Aikāsāpmuguriņš ir pareizais, ka viņš guļ tikai un vienīgi uz "Dormeo" cisu spilventiņa, apsējies ar kosmodiskiem, bet no rītiem brokastā iekšā čāpstina Jogogija jogurtiņu, kas apsmērēts ar "Delmas" nesviestiņu! Ko darīt?
Kāds mazdūšīgāks un nepieredzējušāks "Vienotības" skauts un mazpulcēns pat piedāvāja pašiem sadoties rokās, iet uz likteņupi Daugavu un lekt iekšā dzelmē drausmajā, pirms tam vienoti noliekot uz jaunā prezidenta galda savus deputātu mandātus un pieslaucītās šņupdrāniņas, tomēr vecākie kolēģi puiku Olšteinu apturēja. Kas tad apmaksās krāšņās bēres un izvadīšanas ceremonijas? Viņi pārmetoši lūkojās jaunā kadra virzienā. Tauta savus pēdējos grašus ieguldījusi necūkādas čemodānos un vācu vai angļu sarunvalodas rokasgrāmatās, tie neziedos vis, nav jau nekādi treknā Kalvīšlaiki, kad valsts makā dālderi bira kā pa reni un nevienam deputātam ne galva, ne galviņa nesāpēja.
Trīs Goblini Oliji Garhi latvju valstiņā mitinājās jau kopš neatminamiem laikiem, kopš valstiskuma atkal nodibināšanas viņi bija paspējuši pamatīgi šeit izālēties, ievākt savu - goblinu desmito tiesu no visām mantiskā labuma plūsmām un citādi diezgan feini izrādīties. Viņi pat bija paspējuši pieradināt daļu no tautas pie domas, ka vietējie Goblini ir tādi mīļāki, cēlāki un smukāki par tiem viņu sugas brāļiem, kas Lielā dīķa vai Paugura otrā pusē mīt. Tie esot vēl spalvaināki, briesmīgāki un rijīgāki, tā pa Gobliniem piederošajiem TV kanāliem un avīžlapām tika pūsts, un zināmā mērā viņiem ir taisnība.
Trīs druknākie bāliņi
Pirmais no vietējiem Olijiem Garhiem, saukts par Milzu Lembi, dzīvoja jūras un vēju pusē, viņa galvenais iztikas avots reiz bija Lielā Naftas Rore. Gadiem skrienot kā Rozenštrauha stirnām, Milzu Lembis bija pamanījies apgādāties arī ar citiem vērtīgiem un gardiem iztikas avotiem, viņam tagad piederēja krietna daļiņa no Krišjāņa Valdemāra vārdā nosauktās latvju kuģu flotes, nepārlūkojami zemes īpašumi, ogļu un citādu kāliju pārkraušanas termināļi un bunkuri, kā arī viens neatkarīgs ņūspapīrs, kas visādi centās Milzu Lembja veikumu apžūžot un izkrāsot kā bērnu rotaļgrāmatās.
Otrs no Olijiem Garhiem, dēvēts par Bārdu vai Klaipa Donu, latvju valsts otrajos pirmsākumos pamanījās iegrābt sev padusē vai ieprihvatizēt teju vai visu rijamā un tempjamā nozari. Bārdainajam Klaipam tolaik piederēja gandrīz visas valsts bombongas, špukterūdeņi, šampīzerbalzāmiņi, šņabīši, maizes cepamās krāsnis un lizes, kā arī raibaļu oliņas arīdzan. Šis Olijs Garhs dzīvoja zaļi un tāpat kā pirmais no viņa kolēģiem nebija no činkstētājiem. Tad, kad valstī kā baku kraupis uzkrita nešpetnā Krievijas krīze, Bārdainais Klaips pat nāca palīgā. Viņš kā liels un nepielūdzams Cerbers uzsēdās virsū Valsts kases Lādei, visus valstiskos tēriņus samazināja, naudu ierēdņiem un citiem liekēžiem izsniedza kripatiņām, katru prasītāju vērojot ar niknu un kaulainu aci. Politskaudības un nenovīdības dēļ viņam gan nācās premjera naudas lādes sēdekli pamest, tomēr, pielāgojies zemē valdošajiem nekrietnajiem politiskajiem noteikumiem un tikumiem, Bārdainais Klaips savās maizes krāsniņās uzcepa paša raudzētu, mīcītu un grauzdinātu kabatas partiju, tādēļ pie varas grožiem nokļuva vēl vienu reizi.
Un te pierādījās Lielā, Raupjā Dzīves Patiesība. Tauta ir spējīga izturēt vienu vai pat trīs Goblinus reizē, bet tā nespēj kamiešos pastiept Goblina svītu. Jūs spējat iedomāties, cik radību ir nepieciešams, lai apkalpotu vienu vienīgu Goblinu? Varam sākt rēķināt - četri pēdu kasītāji, pāris gultas klājēji (-as), bariņš kambarsulaiņu un staļļmeistaru, trīs pasaku teicēji un vismaz viens taures pūtējs, kas spalgi kviecina vara dūdas un brīdina apkārtējos - nāk Olijs Garhs! Un vēl visvisādu izpalīgu un pakalpiņu nesaskaitāma varza, turklāt katram Goblina svītas loceklim ir arī radinieki un pat sievasmāte! Viņi arī grib labi un dūšīgi ēst!
Tik lielu pulku izsalkušu radījumu tauta nevēlējās ēdināt, tāpēc pēdējās vēlēšanās Bārdainā Klaipa leģendārā partija palika gandrīz vai jaņos. Un nelīdzēja pat tas, ka Olijs Garhs Numur Divi uz urnu laiku bija apvienojis savas izpalīgu kopas ar trešo Latvijas Goblinu, Oliju Garhu, kurš tautā tika dēvēts par Atslēdznieku. Trešais Olijs Garhs pie šādiem izmēriem un izskata bija ticis, pateicoties labiem kontaktiem ar briesmīgajiem norvēģu Troļļiem. Tās skandināvu būtnes ir interesantas tikai pasakās un skandināvu kalnu izmīdīšanas reizēs, jo norvēģu Troļļi patiesībā ir gaužām nešpetnas, skarbas un ierāvīgās būtnes. Tad, kad Atslēdznieks, sametis līkopus ar Troļļiem, paša dzimtenē atrāva duravas veselam supermārketu tīklam, tauta sākumā gavilēm nezināja ne gala, ne malas. Skat, skat, veikalā plauktos karājas piecdesmit šķirņu desa, ripinās četrdesmit sieri un klunkšķ vismaz sešdesmit zortes brandaviņa, viss tieši tāpat kā Leiputrijas Vāczemē, satraukti lielveikalu sliekšņus mīdīja un bradāja pēc ārējās gardspozmes izslāpušie tautieši. Taču gāja laiks, un šķindēja Atslēdznieka slēdzeņu bunte, norvēģu Troļļu naudas kambarī aizripoja viens latvju latiņš pēc otra, un tauta attapās. Ei, viņi taču to mūsu naudu ved prom un nevis tērē latviskās izklaidēs! Ei, viņi taču gandrīz vai nepērk un netirgo pašmājās audzētos rāceņus, buļbas, Mārupītes krastos diedzētos gurķēnus vai Piebalgā darīto bairīti? Viņi apspiež pašmāju ražotājus? Nu jā, bet tie jau ir aizjūras Troļļi, ko tu no šiem paņemsi! No šiem pat turienes Odins un Tors maķenīt raustās, bet Mūsdieviņš kopā ar Laimi, Pērkūnu un Jumi labāk soļo tiem apkārt.
Lācīgi plāni un Izeja no Šaurās Bezizejas
Kamēr Vecais prezidents rāja un atvaļināja Saeimu, Latvijas pavaldonis Skumjais Lācēns Voudiņš sēdēja savā Brīvības ielas ankambarī un domīgs vēroja iztukšītos Medus Podu plauktus. Pat nezinot to, kā pareizi audzēt bišāboliņu un smaržīgos viršus, iekārtot dravas un pareizi tās saldumnesošās lidaines apdūmot, Voudiņš kala plānus, kā tehniski droši un nevainojami, bez Āāābums uzkāpt tajā Lielajā Ozolā, kur savas bišu dūles iekāruši Septiņjūdžu Meža Otras Puses iemītnieki - Starpmežu Naudas Fonds un Airopas Komisija. Tiesa gan, pa druskai pagrābstelēt no savām Medus Kārēm SNF un AK ļāva, tomēr pretim prasīja bezierunu paklausību tad, kad Meža Otrās Puses iemītnieki dosies zāģēt un cirst Lācēna vectēvu stādīto Ošu birzis, izķert daiļos Saziņas Baložus un nostrēbties no Brīnumavota, kas gadu tūkstošiem bija veldzējis un spirdzinājis Septiņjūdžu Meža šai pusē mītošo latvju tautu.
Voudiņš domāja, domāja un izdomāja. Vislabāk ar turieniešiem ir runāt izdomājumu valodā, viņi taču noteikti tic pasakām, jo paši ir Lielu un Melīgu Pasaku bērni. Lācēns paņēma zviedru zemē izkalto irbuli un savā personiskajā vaska plāksnītē ieskrāpēja - Krīze ir beigusies, Slava drosmīgajam Lācim! Slava Voudiņam, kas to lielo Krīzes Bubuli ir spējis atrast, savaņģot un uz trešo debespusi prom dzīt!
Tomēr latvju tauta tam nenoticēja, un kurš gan šai pusē vairs tic poliķu vai Oliju Garhu stāstītām dainām.Gluži tāpat kā tauta dikten šaubījās par Vecā prezidenta Zatlera Aikāsāpmuguriņa drosmīgo runas reizi. Jo vēsts pašmājās par to, kā mūsu Aikāsāpmuguriņš Pšeku zemē dienu pirms svarīgā notikuma dzēris kapeju, aizdarītu ar kukurūzas suslu burbonu, kopā ar Āmerikas valdoni O' Bamu, kas dzimis Huseina barakā, bija aplidojusi visas mūsu zemes āres, gan Kurlandiju, Viduszemi, Leišmali - Sēliju, Lata Gollu un Zemigollu arīdzan. Kā tā, četras vasaras, rudeņus, ziemas un ūdeņainos pavasarus dzīvojis šeitan un nav pamanījis to, cik nešpetni ir mūsu Oliji Garhi? Viņš taču ar viņiem tik bieži ir vakarējis un karbinādes māgā kopīgi locījis, ka sen jau visam vajadzēja būt skaidram. Galu galā pats taču kā valstsvīrs dzimis Zoodārzā pēc Goblinu vēlmes un veiktās klonizācijas, tas nu būtu skaidrs pat Galvenajam valsts mērkaķu skaitītājam Līdakam! Un tas O' Bama liekas tāds pārlieku mells, aizdomīgs, strīpaini zvaigžņots, viens no tiem tipiņiem, kas, bruņojies līdz ausīm, vazājas pa pasauli un mēģina pievākt visu to, kas nav dūšīgi piesiets, lai ar tēlo nezkādu Demokrātijas Eņģeli, taču tādi tēli mūsu pasakā nemājo un nav redzēti, tās nu gan ir tīrās muļķības. Gan jau ka tas mellais pavēlēja, un mūsu Aikāsāpmuguriņš paklausīja, citādi tas nav un nevar būt skaidrojams, visiem tak zināms, cik ļoti Aizjūras Demokrātijas Eņģeļiem patīk mūsmāju Oši, Brīnumenerģijas avotiņš un Saziņas baloži, viņi jau sen savu nepiepildāmo aci tiem uzlikuši.
Tauta satraukti drūzmējas pie televizoru ekrāniem, kāpņu rūmēs un nāburgu virtuvēs, saspringti štukojot, ko darīt tālāk. Kā pareizi rīkoties, lai pēc svelmainās gaidu un tukšu solījumu pillās vasaras rudenī pareizi savas balstiņas Saeimas vēlēšanās iecimdarot. Izvēle likās šaušalīga kā tajā senā slāvu pasakā. Iesi pa labi - no Bārdainā Klaipa, Milzu Lembja un Atslēdnieka pa purslām dabūsi! Iesi pa kreisi - uzbruks Moskaļu Medveģs ar Urbanoviča, Rubika vai Ždanokas salkanajiem valkīriskajiem aicinājumiem. Iesi taisni - un atkal līdz brošai ziepēs, ko iesācis kult citplanētietis Einars un turpina maisīt Skumjais Lācēns Voudiņš. Neviens no šiem tipāžiem tautu pa Laimes taku pretīm gaišākai nākotnei nevedīs, viņiem taču Faberžē traucē, sprieda un lēsa viedākie tautas priekštāvji. Bet kamēr Krīze kā milzu gumijas atombumba lēkā pa latvju zemi, kaut kas ir jādara. Lai tauta atgūtu sev Nosperto Valsti, risinājums ir tikai viens - ignorēt visas Oliju Garhu, Lācēnu vai Medveģa balstītās partijas, sadoties rokās un veidot pašiem savu nākotni, pieprasot beidzot pašiem Tiesības ievēlēties Saeimā bez jebkādas partiju vai pie varas pabijušo uzpūteņu starpniecības, varbūt pat Andris Astotais (pēc mūszemes prezidentālā reģistra) palīdzēs!
P.S.Frančiem ir labs teicieniņš - le roi est mort, vive le roi (karalis ir miris, lai dzīvo karalis), sen mirušajā latīņu mēlē karalis tiek saukts par rex, latviski tas būtu - Reksis. Īpatnēji kronētais latviešu "karalis" Valdis Zatlers nav miris, lai dzīvo jaunais "karalis" - Andris Astotais! Tauta ir dzīva, un Tautai pietiek!
* 3. jūn 10:52
Ceturtdien, 2. maijā kādas mazas Eiropas valstiņas megapolītē notika maķenīt dīvainas lietas. Laiks bija mierīgs, grādi deviņpadsmit pēc celšotās skalas, vējelis – rēns, aptuveni 4,4 m sekundē, toties iekšpolitiskajā virtuvē kastroļiem vāki gāja pa gaisu, tvana mutuļos un sālspiparu mākoņos gandrīz neredzamas pa ķēķi joņoja vietējās politķēkšas, rūpējot cienastu, ko badainajai tautai vismaz tuvākajos gados galdā celt.Vietējais prezidents, kas iepriekšējā vīkendā pašmēlīgi bija aizsūtījis ganos parlamentu, netika par jaunuieurnēts uz četriem gadiem par Valsts nefaktisko galvu, Lielo Parādes Manekenu un tējas sarunu partneri karalienēm, viņu vīriem, visādiem prezidentiem un prinčiem, kā arī citādiem obamām.Aizejošais prezidents Valdis Zatlers (Aikāsāpmuguriņš) uz atvadām saņēma sajūsmas bļāvienus, maijpuķīšu bunti un tautiski mutiskus solījumus – Valdi, mēs ar tevi, Tevi mums mūžam neaizmirst, tu tik esi Puika!
Kņada Jēkabielas pusē
Pie parlamenta kā sarkani saniknoti irši (dūšīgas lapsenes aborigēnu mēlē) spindzēja kāda aizjūras finansu spekulanta algoti bļauri, kas visādi centās izrādīt to, cik viņi ļoti mīl Aikāsāpmuguriņu, bet necieš Andri. Nu to vīrieti, kas kā vienīgais no visiem 189 andriem bērziņiem bija uzdrīkstējies pašrocīgi pieteikties šajā Misteru konkursā un pat uzvarējis. Arī valsts galveno interešu politkopa, vārdā „Vienotība” ("Jeģinstvo", "Einheit" vai "Unity" saprotamā mēlē), sāka izrādīt drausa uztraukuma pazīmes, funktierējot, ko darīt tālāk. Iet prom no valdības uz brikšņaino un aizaugušo mežmali un liet neremdināmas bēdu as'ras vai drusku uzgaidīt līdz neplānotajām Saeimas vēlēšanām, pēc kurām, iespējams, no varas viņus pabīdīs nost baisi spalvainā Moskaļu roka, kas vienotā skāvienā no passaran būs sadevusies ar lielāko nelaimi latvju valstī - trim Gobliniem, kam katram priekšvārdā Olijs Garhs. Bet tik smuki un vienoti tika beidzamā brīdī zīmēts! Ka Valdis Zatlers Aikāsāpmuguriņš ir pareizais, ka viņš guļ tikai un vienīgi uz "Dormeo" cisu spilventiņa, apsējies ar kosmodiskiem, bet no rītiem brokastā iekšā čāpstina Jogogija jogurtiņu, kas apsmērēts ar "Delmas" nesviestiņu! Ko darīt?
Kāds mazdūšīgāks un nepieredzējušāks "Vienotības" skauts un mazpulcēns pat piedāvāja pašiem sadoties rokās, iet uz likteņupi Daugavu un lekt iekšā dzelmē drausmajā, pirms tam vienoti noliekot uz jaunā prezidenta galda savus deputātu mandātus un pieslaucītās šņupdrāniņas, tomēr vecākie kolēģi puiku Olšteinu apturēja. Kas tad apmaksās krāšņās bēres un izvadīšanas ceremonijas? Viņi pārmetoši lūkojās jaunā kadra virzienā. Tauta savus pēdējos grašus ieguldījusi necūkādas čemodānos un vācu vai angļu sarunvalodas rokasgrāmatās, tie neziedos vis, nav jau nekādi treknā Kalvīšlaiki, kad valsts makā dālderi bira kā pa reni un nevienam deputātam ne galva, ne galviņa nesāpēja.
Trīs Goblini Oliji Garhi latvju valstiņā mitinājās jau kopš neatminamiem laikiem, kopš valstiskuma atkal nodibināšanas viņi bija paspējuši pamatīgi šeit izālēties, ievākt savu - goblinu desmito tiesu no visām mantiskā labuma plūsmām un citādi diezgan feini izrādīties. Viņi pat bija paspējuši pieradināt daļu no tautas pie domas, ka vietējie Goblini ir tādi mīļāki, cēlāki un smukāki par tiem viņu sugas brāļiem, kas Lielā dīķa vai Paugura otrā pusē mīt. Tie esot vēl spalvaināki, briesmīgāki un rijīgāki, tā pa Gobliniem piederošajiem TV kanāliem un avīžlapām tika pūsts, un zināmā mērā viņiem ir taisnība.
Trīs druknākie bāliņi
Pirmais no vietējiem Olijiem Garhiem, saukts par Milzu Lembi, dzīvoja jūras un vēju pusē, viņa galvenais iztikas avots reiz bija Lielā Naftas Rore. Gadiem skrienot kā Rozenštrauha stirnām, Milzu Lembis bija pamanījies apgādāties arī ar citiem vērtīgiem un gardiem iztikas avotiem, viņam tagad piederēja krietna daļiņa no Krišjāņa Valdemāra vārdā nosauktās latvju kuģu flotes, nepārlūkojami zemes īpašumi, ogļu un citādu kāliju pārkraušanas termināļi un bunkuri, kā arī viens neatkarīgs ņūspapīrs, kas visādi centās Milzu Lembja veikumu apžūžot un izkrāsot kā bērnu rotaļgrāmatās.
Otrs no Olijiem Garhiem, dēvēts par Bārdu vai Klaipa Donu, latvju valsts otrajos pirmsākumos pamanījās iegrābt sev padusē vai ieprihvatizēt teju vai visu rijamā un tempjamā nozari. Bārdainajam Klaipam tolaik piederēja gandrīz visas valsts bombongas, špukterūdeņi, šampīzerbalzāmiņi, šņabīši, maizes cepamās krāsnis un lizes, kā arī raibaļu oliņas arīdzan. Šis Olijs Garhs dzīvoja zaļi un tāpat kā pirmais no viņa kolēģiem nebija no činkstētājiem. Tad, kad valstī kā baku kraupis uzkrita nešpetnā Krievijas krīze, Bārdainais Klaips pat nāca palīgā. Viņš kā liels un nepielūdzams Cerbers uzsēdās virsū Valsts kases Lādei, visus valstiskos tēriņus samazināja, naudu ierēdņiem un citiem liekēžiem izsniedza kripatiņām, katru prasītāju vērojot ar niknu un kaulainu aci. Politskaudības un nenovīdības dēļ viņam gan nācās premjera naudas lādes sēdekli pamest, tomēr, pielāgojies zemē valdošajiem nekrietnajiem politiskajiem noteikumiem un tikumiem, Bārdainais Klaips savās maizes krāsniņās uzcepa paša raudzētu, mīcītu un grauzdinātu kabatas partiju, tādēļ pie varas grožiem nokļuva vēl vienu reizi.
Un te pierādījās Lielā, Raupjā Dzīves Patiesība. Tauta ir spējīga izturēt vienu vai pat trīs Goblinus reizē, bet tā nespēj kamiešos pastiept Goblina svītu. Jūs spējat iedomāties, cik radību ir nepieciešams, lai apkalpotu vienu vienīgu Goblinu? Varam sākt rēķināt - četri pēdu kasītāji, pāris gultas klājēji (-as), bariņš kambarsulaiņu un staļļmeistaru, trīs pasaku teicēji un vismaz viens taures pūtējs, kas spalgi kviecina vara dūdas un brīdina apkārtējos - nāk Olijs Garhs! Un vēl visvisādu izpalīgu un pakalpiņu nesaskaitāma varza, turklāt katram Goblina svītas loceklim ir arī radinieki un pat sievasmāte! Viņi arī grib labi un dūšīgi ēst!
Tik lielu pulku izsalkušu radījumu tauta nevēlējās ēdināt, tāpēc pēdējās vēlēšanās Bārdainā Klaipa leģendārā partija palika gandrīz vai jaņos. Un nelīdzēja pat tas, ka Olijs Garhs Numur Divi uz urnu laiku bija apvienojis savas izpalīgu kopas ar trešo Latvijas Goblinu, Oliju Garhu, kurš tautā tika dēvēts par Atslēdznieku. Trešais Olijs Garhs pie šādiem izmēriem un izskata bija ticis, pateicoties labiem kontaktiem ar briesmīgajiem norvēģu Troļļiem. Tās skandināvu būtnes ir interesantas tikai pasakās un skandināvu kalnu izmīdīšanas reizēs, jo norvēģu Troļļi patiesībā ir gaužām nešpetnas, skarbas un ierāvīgās būtnes. Tad, kad Atslēdznieks, sametis līkopus ar Troļļiem, paša dzimtenē atrāva duravas veselam supermārketu tīklam, tauta sākumā gavilēm nezināja ne gala, ne malas. Skat, skat, veikalā plauktos karājas piecdesmit šķirņu desa, ripinās četrdesmit sieri un klunkšķ vismaz sešdesmit zortes brandaviņa, viss tieši tāpat kā Leiputrijas Vāczemē, satraukti lielveikalu sliekšņus mīdīja un bradāja pēc ārējās gardspozmes izslāpušie tautieši. Taču gāja laiks, un šķindēja Atslēdznieka slēdzeņu bunte, norvēģu Troļļu naudas kambarī aizripoja viens latvju latiņš pēc otra, un tauta attapās. Ei, viņi taču to mūsu naudu ved prom un nevis tērē latviskās izklaidēs! Ei, viņi taču gandrīz vai nepērk un netirgo pašmājās audzētos rāceņus, buļbas, Mārupītes krastos diedzētos gurķēnus vai Piebalgā darīto bairīti? Viņi apspiež pašmāju ražotājus? Nu jā, bet tie jau ir aizjūras Troļļi, ko tu no šiem paņemsi! No šiem pat turienes Odins un Tors maķenīt raustās, bet Mūsdieviņš kopā ar Laimi, Pērkūnu un Jumi labāk soļo tiem apkārt.
Lācīgi plāni un Izeja no Šaurās Bezizejas
Kamēr Vecais prezidents rāja un atvaļināja Saeimu, Latvijas pavaldonis Skumjais Lācēns Voudiņš sēdēja savā Brīvības ielas ankambarī un domīgs vēroja iztukšītos Medus Podu plauktus. Pat nezinot to, kā pareizi audzēt bišāboliņu un smaržīgos viršus, iekārtot dravas un pareizi tās saldumnesošās lidaines apdūmot, Voudiņš kala plānus, kā tehniski droši un nevainojami, bez Āāābums uzkāpt tajā Lielajā Ozolā, kur savas bišu dūles iekāruši Septiņjūdžu Meža Otras Puses iemītnieki - Starpmežu Naudas Fonds un Airopas Komisija. Tiesa gan, pa druskai pagrābstelēt no savām Medus Kārēm SNF un AK ļāva, tomēr pretim prasīja bezierunu paklausību tad, kad Meža Otrās Puses iemītnieki dosies zāģēt un cirst Lācēna vectēvu stādīto Ošu birzis, izķert daiļos Saziņas Baložus un nostrēbties no Brīnumavota, kas gadu tūkstošiem bija veldzējis un spirdzinājis Septiņjūdžu Meža šai pusē mītošo latvju tautu.
Voudiņš domāja, domāja un izdomāja. Vislabāk ar turieniešiem ir runāt izdomājumu valodā, viņi taču noteikti tic pasakām, jo paši ir Lielu un Melīgu Pasaku bērni. Lācēns paņēma zviedru zemē izkalto irbuli un savā personiskajā vaska plāksnītē ieskrāpēja - Krīze ir beigusies, Slava drosmīgajam Lācim! Slava Voudiņam, kas to lielo Krīzes Bubuli ir spējis atrast, savaņģot un uz trešo debespusi prom dzīt!
Tomēr latvju tauta tam nenoticēja, un kurš gan šai pusē vairs tic poliķu vai Oliju Garhu stāstītām dainām.Gluži tāpat kā tauta dikten šaubījās par Vecā prezidenta Zatlera Aikāsāpmuguriņa drosmīgo runas reizi. Jo vēsts pašmājās par to, kā mūsu Aikāsāpmuguriņš Pšeku zemē dienu pirms svarīgā notikuma dzēris kapeju, aizdarītu ar kukurūzas suslu burbonu, kopā ar Āmerikas valdoni O' Bamu, kas dzimis Huseina barakā, bija aplidojusi visas mūsu zemes āres, gan Kurlandiju, Viduszemi, Leišmali - Sēliju, Lata Gollu un Zemigollu arīdzan. Kā tā, četras vasaras, rudeņus, ziemas un ūdeņainos pavasarus dzīvojis šeitan un nav pamanījis to, cik nešpetni ir mūsu Oliji Garhi? Viņš taču ar viņiem tik bieži ir vakarējis un karbinādes māgā kopīgi locījis, ka sen jau visam vajadzēja būt skaidram. Galu galā pats taču kā valstsvīrs dzimis Zoodārzā pēc Goblinu vēlmes un veiktās klonizācijas, tas nu būtu skaidrs pat Galvenajam valsts mērkaķu skaitītājam Līdakam! Un tas O' Bama liekas tāds pārlieku mells, aizdomīgs, strīpaini zvaigžņots, viens no tiem tipiņiem, kas, bruņojies līdz ausīm, vazājas pa pasauli un mēģina pievākt visu to, kas nav dūšīgi piesiets, lai ar tēlo nezkādu Demokrātijas Eņģeli, taču tādi tēli mūsu pasakā nemājo un nav redzēti, tās nu gan ir tīrās muļķības. Gan jau ka tas mellais pavēlēja, un mūsu Aikāsāpmuguriņš paklausīja, citādi tas nav un nevar būt skaidrojams, visiem tak zināms, cik ļoti Aizjūras Demokrātijas Eņģeļiem patīk mūsmāju Oši, Brīnumenerģijas avotiņš un Saziņas baloži, viņi jau sen savu nepiepildāmo aci tiem uzlikuši.
Tauta satraukti drūzmējas pie televizoru ekrāniem, kāpņu rūmēs un nāburgu virtuvēs, saspringti štukojot, ko darīt tālāk. Kā pareizi rīkoties, lai pēc svelmainās gaidu un tukšu solījumu pillās vasaras rudenī pareizi savas balstiņas Saeimas vēlēšanās iecimdarot. Izvēle likās šaušalīga kā tajā senā slāvu pasakā. Iesi pa labi - no Bārdainā Klaipa, Milzu Lembja un Atslēdnieka pa purslām dabūsi! Iesi pa kreisi - uzbruks Moskaļu Medveģs ar Urbanoviča, Rubika vai Ždanokas salkanajiem valkīriskajiem aicinājumiem. Iesi taisni - un atkal līdz brošai ziepēs, ko iesācis kult citplanētietis Einars un turpina maisīt Skumjais Lācēns Voudiņš. Neviens no šiem tipāžiem tautu pa Laimes taku pretīm gaišākai nākotnei nevedīs, viņiem taču Faberžē traucē, sprieda un lēsa viedākie tautas priekštāvji. Bet kamēr Krīze kā milzu gumijas atombumba lēkā pa latvju zemi, kaut kas ir jādara. Lai tauta atgūtu sev Nosperto Valsti, risinājums ir tikai viens - ignorēt visas Oliju Garhu, Lācēnu vai Medveģa balstītās partijas, sadoties rokās un veidot pašiem savu nākotni, pieprasot beidzot pašiem Tiesības ievēlēties Saeimā bez jebkādas partiju vai pie varas pabijušo uzpūteņu starpniecības, varbūt pat Andris Astotais (pēc mūszemes prezidentālā reģistra) palīdzēs!
P.S.Frančiem ir labs teicieniņš - le roi est mort, vive le roi (karalis ir miris, lai dzīvo karalis), sen mirušajā latīņu mēlē karalis tiek saukts par rex, latviski tas būtu - Reksis. Īpatnēji kronētais latviešu "karalis" Valdis Zatlers nav miris, lai dzīvo jaunais "karalis" - Andris Astotais! Tauta ir dzīva, un Tautai pietiek!
22.oktobris 2011, 08:30 | links
