Veči,atpūšaties-atskaite 1939g.- Mūsu mērķis bija zivis. Kārtīga zvejnieka un makšķernieka skatījumā zivi mērī kilogramos vai, sliktākajā gadījumā dažos simtos gramu. Mēs tik sīkumaini nebijām un ķērām visu, kas peld ūdenī, protams, ja tam nav kāju. Mērogi citi. Ja mēs savā upītē ieraudzītu mūsdienu izmakšķerēto samu-rekordistu, acumirklī bļaudami pamestu savus ūdeņus un paziņotu, ka upē ieviesušies vaļi, kas var mūs aprīt. Viens no mūsu zvejas objektiem bija tāds pats sams, pat ūsas tam bija, tikai viņa garums nepārsniedza desmit centimetrus (sevišķi lieliem eksemplāriem) un saucām viņus par akmeņgraužiem, jo dzīvoja viņi zem akmeņiem. Turpat bija atrodama otra izplatītākā zivju suga – platgalvji. Tiem bija plata, plakana, kaulaina galva un samērā necils augums. Viņi bija sīkāki par akmeņgraužiem un ne tik iecienīti, tomēr kārtīgs zvejnieks nesmādē nekādu zivi un arī mēs platgalvjus garām nelaidām. Šīm zivju sugām galvenais zvejas veids bija duršana ar dakšiņu. Jā, ar visparastāko galda dakšiņu. Ejot zvejā, mēs apbruņojāmies ar dakšiņu, kanniņu ar ūdeni loma ielikšanai, kuru parasti nolikām tuvumā uz lielāka akmens un zveja varēja sākties. Uzmanīgi pacēlām akmeni un, raugi, tur apakšā bija vismaz viens akmeņgrauzis vai platgalvis. Noskatījām lielāko, uzmanīgi tuvinājām dakšiņu, notēmējām un dūrām. Loms bija rokā, uzdurts dakšiņā! Veikli jāiemet kanniņā un jāskatās, kur palikuši pārējie. Bēgt viņi bēga veikli. Pirmais izrāviens bija acumirklīgs – pajuka dūņu mākonītis un zivteles vairs nebija. Bet tālu viņas nepeldēja. Paskaties apkārt un, lūk, divdesmit, trīsdesmit centimetru attālumā zivtele atkal mierīgi gulēja uz grunts! Manevrs tika atkārtots un uz dakšiņas spirinājās nākošais upuris. Kad visi pieņemamākie eksemplāri bija noķerti, ķērāmies pie nākošā akmens. Akmenim nebija jābūt lielam – sākot ar dūres lielumu un lielāki. Zem lielākajiem, kuri knapi bija apveļami varēja sastapt vēdzelītes – jau nopietnāku lomu. Arī tās, uzmanīgi rīkojoties, varēja uzdurt uz dakšiņas. Vislielāko eksemplāru, tā varēja būt centimetrus četrdesmit, piecdesmit gara, es kādreiz ieraudzīju akmentiņiem ierobežotā iedobītē pavisam seklā vietā. Acīmredzot pēc malšanas ūdenim krītoties, tā bija palikusi šajā dabiskajā slazdā. Garām laist tādu milzīgu lomu nevarēja. Ar rokām noturēt vēdzeli man neizdotos, jo vēdzeles ir ārkārtīgi glumas un noturēt tās var tikai dabūjot pirkstus žaunās. Pie žaunām jau nu viņa mani nelaistu, jo plašuma manevrēšanai tur vēl bija diezgan. Pie tam, bēgot no manis, viņa beigu beigās varēja izlēkt no niecīgā nožogojuma. Tā būtu traģēdija! Veikli rāvu no bikšeļu kabatas savu naželi, atvāzu to, piezagos zivij un dūru. Loms bija rokā! Pēc nelielas cīņas izvilku zivi krastā un uzvaroši stiepu uz mājām. Apbrīna par milzīgo lomu bija nedalīta.
Vispār šīs zivtiņas, kaut arī nelielas, bija ļoti garšīgas. Mamma gan kurnēja, jo viņai nepatika noņemties ar šo sīkuļu tīrīšanu, bet neko darīt nevarēja. Kas jādara, tas jādara. Zivtelei kaklā izdarīja šķērsgriezienu un pa to ar īkšķi izspieda zarniņas, izskaloja un meta bļodiņā. Tad apsālīja, lika pannā, drusku apcepa, pielēja krējumu un uzvārīja. Ar maizi tas bija pasakains ēdiens. Neko tik garšīgu vairs neesmu ēdis. Ēdām ar visām asakām, jo tās bija ļoti sīkas un mīkstas
24.oktobris 2011, 21:28 |
links