Biju Daugavā, vējš nebij liels, bet laivu pret straumi nesa kā nieku, un auksts arī riebīgi, labi, ka man enkurs kārtīgs, viļņi ar nebij mazi, cīnījos kā zvērs ar visām stihijām, nu apmēram tā. A par copi šoreiz nebūs ne vārda, tādas vienkārši nebija, ja neskaita smuku copi ar frikciona dziedāšanu sekundes 2-3, un čiks, atā, čau, Rasma! Un nākamais metiens manam džigam bij pēdējais, palika māmuļas dzelmē, atdusās kaut kur starp akmeņiem un čakārņiem, viss sakosts un sagraizīts no ļīdaksu zobiem, vispār viņš jau sen bij to pelnījis... Rīt šturmēšu kādu mierīgāku "balotu", bez straumes un viļņiemmmmmmmmmm. Za ripalku!
9.novembris 2011, 20:42 |
links