Vakar biju Lielupē . Rīts sākas ar to, ka divi "Makšķernieki" novelceja man gar laivas aizmuguri, kā rezultātā loģiski tika man nogriests vobleris, piebraucu klāt aprunāties, bet tur laivā divi ar garīgās attīstības traucējumiem, kas 40 gados tā arī nav spējuši iemācīties Latviski runāt, un pēc mana 5 minūšu monologa tikai saņēmu atbildi "što". Man jau palika labi, nācās arī nogriest viņiem vienu diegu, pēc kā tie centā pret manu laivu saplēst savu gumijas pūsli, kas viņiem (paldies Dievam) neizdevās. Labi nodomāju, ja te nav vietas, braukšu uz Varkaļu kanālu pamētāt. Iebraucu kanalā, a tur stāv visi strīpā un tikai ar "Mātes vārdiem uz lūpām" cemmerē, metot savus svinus pāri praktiski visam kanālam, man palika vēl skumjāk, sapratu ka te arī nav mana vieta. Braucu tālāk uz kanala galu, kur jau atradās makškernieki 30. Pa stundu redzēju ka no visiem izvelk divus zemmērus, ko onkas ar zaglīgu skatu pār plecu, protams ielika maisā. Rezultātā diena sabojāta, garastavoklis nekāds. Vienu gan es sapratu, ka Lielupes lejtecē es esmu " ņe svoj" . Priecīgus visiem Svētkus.
17.novembris 2011, 12:54 |
links